Maģiskajā reālismā zūd robeža starp dzīvi un nāvi. Stāstu krājuma «Līdzenums liesmās» apskats
Ilustratīvs attēls ar grāmatām un Huana Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās"
Klajā nācis jauns tulkojums, kas īpaši iepriecinās Latīņamerikas literatūras un maģiskā reālisma cienītājus. Tas ir meksikāņu rakstnieka Huana Rulfo stāstu krājums "Līdzenums liesmās", ko no spāņu valodas tulkojis Edvīns Raups.
Maģiskajā reālismā zūd robeža starp dzīvi un nāvi. Stāstu krājuma «Līdzenums liesmās» apskats
No Latīņamerikas autoriem Latvijā vislabāk zināms Gabriels Garsija Markess, vēl arī Hulio Kortāsars un Mario Vargass Ljosa, taču, izrādās, visus šīs paaudzes rakstniekus būtiski ietekmējis tieši Huans Rulfo. Grāmatas latviskā tulkojuma pēcvārdā Ilmārs Zvirgzds min kādu ļoti zīmīgu faktu, proti, Gabriels Garsija Markess reiz izteicies, ka, izlasot Rulfo grāmatu, viņš vairākus mēnešus nav spējis rakstīt, jo sapratis, ka nav radījis neko līdzvērtīgu.
Par Rulfo var teikt, ka viņa literatūras spēks slēpjas kvalitātē, ne kvantitātē, jo sarakstījis ļoti maz darbu, bet divi no tiem iemantojuši pasaules slavu. Viens no tiem ir stāstu krājums "Līdzenums liesmās", bet otrs –īsais romāns "Pedro Paramo", kas latviski Gunta Valujeva tulkojumā nāca klajā nu jau pirms gandrīz 20 gadiem.
Markess arī to bija ļoti augstu novērtējis, nosaucot par skaistāko stāstu, kāds jebkad uzrakstīts spāņu valodā.
Pirms atklāju, par ko vēsta Rulfo stāsti, piebildīšu, ka ir divi varianti, kā šos stāstus lasīt. Pirmā iespēja: lasīt pēc kārtas, sajūtot autora valodas spēku, iejūtoties stāstu brīžiem ārkārtīgi skarbajā, bet vienlaikus lasītāju ļoti ievelkošajā atmosfērā, un neko nezināt par stāstu tapšanas kontekstu.
Vai arī otrs variants: ja tomēr ir sajūta, ka gribas saprast kontekstu, vispirms izlasīt Ilmāra Zvirgzda pēcvārdu, jo tur var uzzināt gan autora biogrāfiju, gan vēsturiskos apstākļus teksta tapšanas laikā. Tā ir pagājušā gadsimta sākumā notikusī Meksikas revolūcija, vēlāk sekojošie Kristero nemieri un karš, kas radīja milzīgu postu, konfliktus un sašķeltību – tie Meksikas kultūrā turpina atbalsoties vēl šodien.
Sākotnēji biju izlēmusi lasīt, nemeklējot stāstiem nekādu papildu skaidrojumu.
Tomēr, lasot apmēram ceturto stāstu, man radās vajadzība fonu saprast vairāk, un tad pēcvārds bija ļoti noderīgs.
Paturot prātā vēsturisko fonu, būtiskākā ir šo stāstu savdabīgā gaisotne, kurā reālais cieši savijas kopā ar sirreālo, ikdienišķais ar pārlaicīgo, ticamība ar šķietamību – kā jau maģiskajam reālismam raksturīgs.
Īpašo gaisotni rada arī Rulfo rakstības stils. Viņš raksta ļoti lakoniski, bez daudziem epitetiem un izpušķojumiem, bet tieši ar šo askētismu,īsajiem un trāpīgajiem teikumiem izdodas radīt gluži taustāmu vides vai kādas situācijas klātbūtni. Un viņa stāstos paliek arī daudz nepateiktā, kas lasītājam ir jāuzmin pašam.
Viena no Rulfo stāstu galvenajām tēmām, manuprāt, ir cilvēka fiziskās dzīves īslaicīgā esamība.
Pie tam viņam ļoti raksturīgi nojaukt robežu starp dzīvību un nāvi –nāve šajos stāstos nav ārkārtas notikums, bet ikdienas vide, un tas visdrīzāk sakņojas viņa paša pieredzē.
Revolūcija un tai sekojošie nemieri savulaik pilnībā izpostīja rakstnieka ģimeni, deviņu gadu vecumā viņu padarot par bāreni. Tas, protams, nevar neatstāt ietekmi uz rakstnieka daiļradi.
Rulfo stāstus caurvij Meksikas kolorīts. Tas sajūtams gan cilvēku ugunīgajā temperamentā, gan aprakstītajā florā un faunā–mani sāka interesēt, kā izskatās daži stāstos pieminētie augi un dzīvnieki ar neparastiem nosaukumiem, piemēram,ērkšķainā čikalote vai ziepju koks, vai arī putni – čačalakas un totočilosi.
Tāpat stāstos valda traka svelme, zeme bieži vien ir kā uzkarsēta čuguna panna.
Tā kā grāmatu lasīju tieši karstajās jūnija dienās, man to iztēloties bija pavisam viegli.
Ļoti bieži pieminēti tēli ar īpašu simbolisku nozīmi stāstos ir putekļi un Meksikas īpašais vējš, kam var būt dažāds raksturs.