Latvijas rekordiste sprintā Sindija Bukša: Man ir atgriezusies mīlestība pret sportu

Vieglatlētikas sacensību protokolos pēdējos gados neparādās Latvijas rekordistes 100 metru skrējienā Sindijas Bukšas vārds, un lielās sacīkstēs viņa nepiedalās, bet vieglatlēte ir no jauna iemīlējusi sportu, kur iepriekš viss koncentrējās maksimāla rezultāta sasniegšanai un līdzjutēju gaidu piepildīšanai.

Prātā un sajūtās Bukša arvien ir profesionāla sportiste, lai arī par atgriešanos lielajā apritē nav pārliecināta. Skrējēja sarunā ar Latvijas Radio atzina, ka labprāt atkal uzskrietu kādās sacensībās, jo īstā garša nekur nav pazudusi.

"Es nekur neesmu aizgājusi, tāda oficiāls paziņojums nav bijis, jo man vienmēr ir bijis arī bail aiziet no tā, jo tā ir lieta,ko es mīlu. Es tāpat joprojām to daru, eju uz stadionu, eju uz svaru zāli, vingroju no rītiem. Sports vienmēr ir ar mani katru dienu," uzsvēra Bukša. "Jā, varbūt neesmu sacensībās,bet kas to lai zina... Es labprāt uzskrietu ar jaunajiem talantiem šobrīd, sastādītu konkurenci."

Bukša 2018. gadā sasniedza Latvijas rekordu 100 metru skrējienā, lai arī viņai labāk patīk divreiz garāka distance,

jo īsajā sprintā pat nepaspēj īsti ievilkt elpu. Maza sāpe Bukšai ir par iepriekš nepaveikto, bet sava ietekme bija traumām, īpaši muguras savainojumam, kas lika sevi manīt asās kustībās. Sprintere daudz strādāja ar fizioterapeitu un treneri, bet rezultātu nebija, un Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) finansējums pazuda.

Līdz ar to bija jāiet strādāt, lai pelnītu naudu treniņiem, līdz darbs pārdošanas jomā ņēma virsroku. Bukša neslēpj, ka bija smagi gan psiholoģiski, gan fiziski visu apvienot.Darba intervijās viņa nekad neminēja savu profesionālās sportistes pieredzi, kas darba devējam vēlāk izrādījās liels pārsteigums, ko lūkoja iekļaut uzņēmuma publicitātes kampaņās.

Bukša, iespējams, būtu noturējusies lielajā sporta apritē, ja ne traumas, un sportiste justos psiholoģiski spēcīgāka.

Toties darbā viņa ieguva jaunu pieredzi, kas palīdzēja atslēgties no liekām domām un no jauna iemīlēt sportu. Sportistes pieeja skrejceliņā iepriekš bija tīri profesionāla, emocijas balstot rezultātos un citu cilvēku gaidās. Viņa lēš, ka tā bija sava veida izdegšana, bet nu pieeja ir mainījusies.

"Tagad es to daru savam priekam, un mīlestība pret sportu man ir atgriezusies. Tāpēc būtu forši uzstartēt sacensībās ar šo sajūtu, kas man ir tagad," atklāja Bukša.

Muguras veselības dēļ Bukša vingro katru dienu un jūtas labi, bet nezina, kā būtu, ja no starta blokiem skrietu 100 metru sprintu.

Viņa vieglatlētikā arvien seko savu vienaudžu gaitām, kā arī jauno sportistu veikumam.

"Es ceru, ka varbūt arī man pienāks diena, kad es atgriezīšos stadionā un varēšu kaut ko no sevis vēl parādīt," piebilda Bukša.

Dzīve Bukšai rit starp Latviju un Spāniju, kurp viņa devās saulainākas dzīves meklējumos, lai varētu arī vairāk nodarboties ar sportu. Vieglatlēte jūt, ka mājas sauc atpakaļ, un tālu no mājām viņai pietrūkst Latvijas kultūras dzīves.