Internetā bieži atrodami «viltotie tautastērpi». Kā atpazīt īstu meistaru darinājumu?

Pēdējā laikā arvien biežāk lēto preču interneta veikalos ir redzami piedāvājumi, kuros tiek tirgoti latviešu tautastērpi.Meklējot meitai brunčus svētkiem, Latvijas Televīzijas raidījuma "4.studija" skatītāja atklājusi, ka daļa par tautiskajiem saukto svārku patiesībā šūti no Ķīnā ražotiem audumiem. Kur beidzas mode un sākas tautastērps – vai lētie pakaļdarinājumi izkonkurēs īstu amatnieku darbu?

"Meklēju meitai svētkiem tautastērpa brunčus.Veicot nelielu izpēti interneta veikalos, ievēroju masveidā ļoti lētus, it kā latviešu tautiskus stilizētus svārkus.Papētot ķīniešu internetveikalus, atradu šos pašus audumus. Latvijā tos sašujot, tātad –"ražots Latvijā" –tirgo kā latviešu!

Šie audumi nav kopija vai atdarinājums no kādiem latviešu rakstiem; tiek pārdoti kā universāli, etniskā stilā –meksikāņu, rumāņu, acteku… Tie der aizkariem, galdautiem, somām.

Te galvenā atbildība uz vietējiem šuvējiem un pārdevējiem Latvijā, kuri zina, no kurienes pirka audumu, un maldina patērētāju," sašutusi par "viltotajiem rakstiem", vēstulē klāsta Maruta.

Latviešu tautastērpa darināšanā parasti iesaistās vismaz deviņi meistari. Viens izšuj kreklu, cits auž brunčus, vēl kāds sašuj tērpu, izgatavo saktas, lakatus, villaines un tautiskās jostas. Tas atspoguļojas arī cenā – pilns latviešu tautastērpa komplekts var izmaksāt vairāk nekā tūkstoti eiro. Taču internetā nopērkami tautu rakstiem rotāti svārki par dažiem desmitiem eiro, un tirgotāji tos dēvē par tautiskajiem svārkiem.

Latvijas Nacionālā kultūras centra Tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena nepiekrīt, ka šādu apģērbu var uzskatīt par latviešu tautas tērpa sastāvdaļu: "Es domāju, ka nē. Ka tas vienkārši ir kā jebkurš svītrains, rūtains audums. Tas ir tāds varbūt modes apģērbs. Es domāju, ka tā tautastērpa lieta tomēr ir amatu meistaru darinājumu kvalitātē.

Ka mēs uzvelkam austus brunčus, kurus ir audušas mūsu meistares. Es šaubos, vai kāds Ķīnā ņemsies un audīs smalkus vilnas audumus, kā ir mūsu brunčiem.

Audumu viltotajiem tautastērpiem var iegādāties arī vietējos veikalos. Cena metrā – aptuveni 14 eiro, un pieprasījums esot milzīgs. Pirms Jāņiem pārdoti jau simtiem metru. Auduma sastāvā ir 30 procentu kokvilnas, kā arī poliesteris – krāsu un rakstu izvēle ir bagātīga. Eksperti atzīst, ka auduma raksts līdzīgs Zemgales tautastērpa brunču motīvam.

Tautas tērpu centra "Senā klēts" pārstāve Ziedīte Muze norāda: "Zinu, ka tomēr cilvēki, kuri domā par savu latvietību, kuri darina tērpus ne tikai šim vienam Jāņu vakaram, bet darina to, lai atstātu savai meitai, lai atstātu savai mazmeitai, mēs noteikti negribam neko _ķīnisku_ un poliesteru atstāt kādam mantojumā.

Mēs darinām tērpu un sakām, ka tas ir tautas tērps, tad mēs sakām, ka tas ir īsts, ļoti tuvu, kā darināja senatnē. Bet ne poliesteris.

Mums nav vajadzīgi "izstrādājumi". Mums ir "sviesta izstrādājums", bet es domāju, ka mums nebūs "izstrādājums – tautas tērps"."

Lai arī tautiskajiem svārkiem līdzīgie izstrādājumi ir gana skaisti un draudzīgi maciņam, tos nevarēs ieraudzīt, piemēram, dziesmu un deju svētku laikā, uzsver Linda Rubena: "Mūsu dziedātāji un dejotāji, jāsaka, ir ļoti apzinīgi, viņi tomēr... Lai arī varbūt dejotājiem gribas atvieglot savu tērpu kaut kādā veidā, tur vieglākus kreklus uzšūt vai tādu audumu, kas neburzās, vai kaut ko tādu izmantot. Līdz šim tāds precedents nav novērots, ka mūsu kori vai deju kolektīvi tērptos šādos tērpos. (..)

Deju kolektīviem ir skates, kurās viens no vērtēšanas punktiem ir tieši vizuālais izskats, un, jāsaka, šie deju speciālisti ir ļoti kategoriski.

Man liekas, ka viņi nepieļautu kaut ko tādu, kas būtu ārpus šīm tradīciju robežām."

Latviešu tautastērps joprojām tiek turēts godā, uzsver audēja Dace Grīnberga. Viņa ikdienā auž tautiskās jostas un šo prasmi māca arī citiem: "Par tiem lētajiem interneta veikaliem... Tas, kas tur iepērkas, – viņam nevajag īstu mantu. Un varbūt viņu apmierina, jo tas, kas gribēs īstu latviešu tautastērpu, viņš nemeklēs lētajos interneta veikalos."

Krāšņās latviešu tautas jostas Ķīnā vēl neesot sākuši ražot, taču amatnieku tirdziņos netrūkst viltojumu – rūpnieciski ražotas lentes nereti tiekot uzdotas par vietējo meistaru darinājumiem, atklāj audēja: "Ja viņu pasniedz kā roku darbu, tas ir kliedzoši, tā nevar darīt, un cilvēks, kurš, labu gribēdams, aiziet uz tirdziņu...Ir arī saloni, kas tirgo jostas kā roku darbu, tā nevar darīt, tas satrauc."

Tātad brunči, kas šūti no krāšņa, Ķīnā ražota auduma, nav uzskatāmi par latviešu tautastērpa tradīcijai piederīgiem. Savukārt tiem, kuri meklē īstu, latviešu audēja austu tautisko jostu, noteikti vērts ieklausīties Daces Grīnbergas padomā: "Rūpnieciski austai jostai būs raksts jebkurā vietā nogriezts, jo viņas auž ruļļiem, metriem un nogriež tik garu jostu, cik vajag.

Amatnieki darina tik garu jostu, kāda ir nepieciešama, un ar aizaudiņu, bet rūpnieciski būs vienkārši pārgriezts raksts kādā vietā un izārdītas bārkstiņas.

Tikmēr tautas tērpu centrā "Senā klēts" spriež, ka nākotnē automatizētās prasmes varētu arī noderēt. Tautastērpa darināšana ir daudzu amatnieku kopdarbs, taču nozare izjūt profesionāļu trūkumu, teic Ziedīte Muze: "Ir ļoti skumji, ka mēs zaudējam meistarus. Atkal, pavisam nesen, kāds ļoti brīnišķīgs meistars tagad kaļ saktas citā saulē. Jā, ir grūti. Daži meistari varbūt tiešām būs jāmeklē Ķīnā. Es ceru, ka nē, bet, ja ķīnieši darinās mums skaistas sudraba saktas, kas to zina, ko mēs ar to pasāksim?"

Pagājušā gadsimta 30.gados kāda Rīgas austuve esot darinājusi tautastērpus no smalka zīda, taču tie tautā neiedzīvojās,

"4.studija" noskaidroja Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Iespējams, līdzīgs liktenis sagaida arī mūsdienu tautastērpu pakaļdarinājumus – jo tikai īsts latviešu tautastērps īsākajā gada naktī spēj gan sasildīt, gan pasargāt no lietus un odu kodumiem.