Senegāliešu ģitārists Ervē Sambs: Mūzikā nav pensijas, tas ir dzīvesveids

"Mūzika ir ļoti prasīga. Mūzika ir ļoti, kā lai saka, greizsirdīga. Tas ir ļoti grūti, ja tev ir ģimene, draugi. Mūzika prasa emocionālu piepūli, laiku, uzmanību, tāpēc dažreiz ir ļoti grūti dzīvot kopā ar mūziķiem, ja nesaproti šo pasauli. Un es domāju, ka būt mūziķim, pirmkārt, nozīmē būt patiesi aizrautīgam," teic senegāliešu ģitārists Ervē Sambs(Herve Samb) intervijā raidījumam "Pa ceļam ar Klasiku".

Viņa sadarbības partneru lokā ir tādi leģendāri mūziķi kā Pets Metīni, Markuss Millers un citi, bet viņa paša īpašā vizītkarte ir _jazz sabar_ – stils, kurā apvienojas džeza elementi un senegāliešu tradicionālā instrumenta un mūzikas stila _sabar_ kvalitātes.

2. jūlijā viņš uzstāsies festivālā "Rīgas ritmi", koncertā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

**Anete Ašmane-Vilsone: Kā jūs atradāt ģitāru kā savu instrumentu?**

**Ervē Sambs:** Mani vienmēr ir piesaistījis šis instruments. Mana pirmā atmiņa par šo instrumentu bija, kad man bija četri gadi un mēs dzīvojām Francijas dienvidos. Mēs ar vecākiem devāmies uz blūza festivālu, un tur uzstājās Luters Alisons. Un tā es iemīlējos ģitāras skanējumā.

Tad es spēlēju gaisa ģitāru. Jūs zināt, kas ir gaisa ģitāra? Es biju dušā un stundām ilgi atdarināju ģitāras spēli, un mani vecāki teica: "Hei, tev jāpārtrauc, tu tērē pārāk daudz ūdens.

Un es to darīju no četru līdz deviņu gadu vecumam, kad pārcēlāmies uz Senegālu. Tur es satiku cilvēku, kurš spēlēja ģitāru, un teicu: "Es gribu to iemācīties." Es nopirku ļoti vecu lietotu ģitāru, un tā es sāku.

Mani ļoti piesaistīja tā skaņa, es gribēju būt rokmūzikas zvaigzne. Tā vīzija par atrašanos uz skatuves mani apbūra – ar šovu, ar to, kā Luters Alisons spēlēja, aizrāva publiku un kā tas lika mums visiem justies. Starp citu, kad sāku mācīties, skolotājs teica: "Tev vispirms jāiemācās spēlēt akordus, pirms mācies spēlēt solo." Taču es gribēju uzreiz spēlēt solo, spēlēt rokenrolu. Tas bija, kas mani piesaistīja. Un tas bija tas, kas es gribēju būt.

**Un jūs palikāt pie ģitāras, palikāt pie mūzikas. Kādām īpašībām vai personības iezīmēm ir jāpiemīt labam mūziķim?**

Es teiktu, tas ir dzīvesveids. Mūzika ir ļoti prasīga. Mūzika ir ļoti, kā lai saka, greizsirdīga. Tas ir ļoti grūti, ja tev ir ģimene, draugi. Mūzika prasa emocionālu piepūli, laiku, uzmanību, tāpēc dažreiz ir ļoti grūti dzīvot kopā ar mūziķiem, ja nesaproti šo pasauli. Un es domāju, ka būt mūziķim, pirmkārt, nozīmē būt patiesi aizrautīgam. Ja vēlies būt mūziķis tikai lai būtu zvaigzne vai vienkārši būtu uz skatuves, tu tur nebūsi, tu tur nepaliksi. Tev ir jābūt patiesi aizrautīgam. Tev ir jābūt patiesi gatavam priecēt cilvēkus, nest klausītājiem labas vibrācijas. Tev ir jābūt ļoti dāsnam. Un tas arī prasa daudz apmācības, daudz disciplīnas, un tas nekad neapstāsies. Tu vienmēr mācīsies no kāda, un tu vienmēr virzīsies uz priekšu.

Mūzikā nav pensijas, tas ir dzīvesveids, tas aizņem visu tavu dzīvi. Tātad, ja kāds vēlas kļūt par mūziķi, jāsaprot, ka viņš iekļūs cilvēku klubiņā, kas tam patiesi velta savu dzīvi.

**Kas jums sagādā vislielāko prieku būt par mūziķi?**

Manuprāt, vislielākais prieks, kā jau teicu, ir būt uz skatuves, būt brīvam izpausties un radīt, un redzēt, ka cilvēkiem tas patīk. Man tas ir vislielākais prieks, tāpēc man ir ļoti paveicies. Tas, ko mēs saucam par darbu, ir braukt ar vilcienu, lidot, nest instrumentus un visu pārējo. Tas ir darbs. Bet, kad esam uz skatuves, mēs nestrādājam, mēs izpaužam sevi. Tāpēc mans lielākais prieks ir būt uz skatuves, dalīties priekā, redzēt cilvēku sejas, likt viņiem dejot.

**Cik grūti vai viegli jums bija atrast savu ceļu, savu skanējumu, savu veidu, kā izpausties uz skatuves, jo jauns mūziķis var nedaudz baidīties izpausties, spriežot – ko par viņu padomās citi.**

Jā, tā ir taisnība. Dažiem cilvēkiem ir vieglāk izpausties, jo, iespējams, viņiem ir apkārt cilvēki, piemēram, vecāki vai onkuļi, brāļi, kas viņus mudina un saka, cik lieliski viņi ir.

Ir ļoti svarīgi, lai apkārt būtu pozitīvi cilvēki, kas mudina uz to, ko jūs darāt, pat ja vēl neesat īsti labs.

Viņi neteiks: "Ak, tas ir tik briesmīgi. Tev to nevajadzētu darīt." Tā vietā viņi teiks: "Oo, tu jau izklausies labāk nekā iepriekšējo reizi." Mani vecāki man ļoti palīdzēja, mamma teica, ka esmu labākais pasaulē. Man bija ļoti daudz cilvēku, kas mani ļoti iedvesmoja un atbalstīja. Man ļoti paveicies ar to. Bet es domāju – ja kādam tā nav, viss joprojām ir kārtībā. Ir jātic savam sapnim un jābūt patiesi pārliecinātam, ka tas ir tas, ko tu vēlies darīt. Ja tas ir tas, ko tu vēlies darīt – ticiet man, tu nekad neapstāsies.

**Jūs arī izveidojāt savu žanru – _jazz sabar_. Kā tas notika?**

Man tas bija diezgan dabiski, jo es uzaugu Senegālā, Rietumāfrikā, kur galvenais instruments ir perkusijas, ko mēs saucam par sabaru. Un šis instruments būtībā ir klātesošas visu laiku – katrā pasākumā, katrā koncertā, visur, tu to vienmēr dzirdi. Mūsu populārā mūzika ir balstīta uz sabara ritmu, es uzaugu, to klausoties to. Bet kā mazu zēnu, dzīvojot Dakārā, mani vairāk piesaistīja tas, kas notiek ārpusē, kas notiek ASV, es īsti nepievērsu uzmanību savai mūzikai. Es spēlēju džezu, es spēlēju blūzu, es gribēju būt īsts rokenrols. Attīstoties muzikāli, man radās jautājums, vai tas tiešām esmu es? Vai man kā mūziķim, vai manai karjerai ir jāizklausās pēc amerikāņa? Cilvēki man apkārt nesaprata šo mūziku – mana vecmāmiņa nevarēja to klausīties, jo viņa to nesaprata. Man bija jautājums, kāda īsti ir mana balss kā Āfrikas džeza mūziķim? Un tā kādu dienu es devos atvaļinājumā uz Senegālu un, trenējoties džeza standartus, pēkšņi, atrodoties šajā sabara vidē, es sāku mainīt savu spēles veidu.

Es teiktu, ka tas bija nejauši. Un tad es nodomāju: pagaidi, kas tas ir? Es sapratu, ka tas ir neticami. Piezvanīju draugam, pastāstīju, un viņš teica, ka man šis jāturpina. Bet mans nākamais albums bija paredzēts ar rokmūziku, es jau biju gatavs to ierakstīt. Bet mēs rakājāmies internetā un sapratām, ka neviens nav to darījis – apvienojis džezu un sabaru. Piezvanīju draugam Aliūnam Sekam, kurš spēlē sabaru, tā nu mēs abi apsēdāmies un sākām spēlēt daudzus džeza standartus, pielāgojot tos sabaram. Un tā tas sākās. Un tad nākamais ieraksts bija["Teranga"](https://open.spotify.com/album/5yC7QrRsOqXfaForF0ctMm)– džeza standartu un tradicionālās mūzikas mikss. Tā mēs to visu savienojām, pievienojot džezu, kad oriģināls bija tradicionālā mūzika, vai pievienot sabaru, kad tā bija džeza mūzika. Tā mēs to sākām.

**Vai, apvienojot džezu ar sabaru, jūs tagad vairāk jūtaties kā mājās muzikāli?**

Tas šķiet dabiskāk. Man bija jāmaina spēles veids, pieeja, jo noteikumi vairs nav tie paši, bet princips ir tas pats. Es jūtos, kā lai saka, pilntiesīgāks spēlēt šo mūziku.

Es nejutos īsti tiesīgs kā afrikānis spēlēt džezu, tā ir amerikāņu mūzika, vai spēlēt roku vai blūzu. Es īsti nejutos labi, jo domāju – vai man ir tiesības to darīt?

Tāpēc tagad, kad spēlēju uz skatuves, es tiešām jūtos tiesīgs to darīt. Es varu to mācīt, es varu citiem parādīt, kā šis stils darbojas, varu izskaidrot. Un es arī lepojos, ka esmu savas kultūras vēstnesis.

**Rīgā jūs vadīsiet arī meistarklasi. Kā jūs redzat savu lomu šādā formātā – vai dažās stundās varat citiem mūziķiem ko iemācīt?**

Mana loma lielākoties ir parādīt viņiem, kā es nonācu līdz šim stilam un kā tas darbojas. Bet vissvarīgākais man ir vēstījums, ko es vienmēr cenšos nodot. Džezs tagad ir kas vairāk nekā tikai mūzikas stils. Džezs ir platforma, kur visi mūziķi no visas pasaules var spēlēt un dalīties savā kultūrā. Tātad būtībā ideja ir tāda, ka, ja es mācu kādu no Japānas, Austrijas vai Dānijas, es vienmēr viņiem saku: "Hei, jūs varat to darīt arī ar savu tradicionālo mūziku." Tā būtībā ir iedvesma. Pat Francijā man bija šī diskusija ar apbrīnojamo ģitāristu, kurš nesen devās mūžībā, Silvēnu Lūku. Viņš teica man: "Vecīt, tas ir apbrīnojami, ko tu dari. Lūdzu, turpini." Jo arī viņš to darīja, viņš apvienoja valšus un mizetes ar džezu. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai džeza mūziķi no visas pasaules zina, ka džezs ir vienīgais stils, kas ļauj jums ienest savu pieredzi. Būtībā tas arī ir vēstījums, ko es nesu tālāk pēc tam, kad esmu parādījis, kā _jazz sabar_ stils darbojas.

**Koncertā Rīgā jūs spēlēsiet kopā ar savu trio. Cik svarīgi jums ir spēlēt kopā ar mūziķiem, kurus pazīstat, kuri jūs pazīst un ar kuriem jums ir spēcīga saikne un kopīga pieredze?**

Es domāju, ka šajā koncertā Rīgā publikai būs absolūti paveicies redzēt šo jaudīgo trio. Šis trio ir kas vairāk par džezu vai _jazz sabar_, jo ir trīs unikāli mākslinieki – ar mani kopā būs Soniju Trupē un Redžijs Vašingtons. Uz skatuves jūs redzēsiet trīs meistarus, kas jums patiešām parādīs, kā vienotība skan. Tas būs patiešām īpaši.