Ne velti tās ir "Asinszemes" – kā saprast Polijas un Ukrainas "ordeņu skandālu"?

Jūnijā ciešu sabiedroto – Polijas un Ukrainas – starpā plosījās lielākais diplomātiskais skandāls, kopš Krievija sāka savu agresīvo karu pret Ukrainu. Polijas prezidents Ukrainas kolēģim atņēma valsts augstāko apbalvojumu, it kā dusmās par to, ka Ukrainā godina kādu Otrā pasaules kara laika militāru formējumu, kas daudz darījis pāri poļiem. Ukraiņi atbildi parādā nepalika, solidarizējoties ar savu prezidentu un atsakoties apmeklēt Polijai svarīgu konferenci. Austrumeiropas politikas pētījumu centra pētnieks Armands Astukevičs gan "Delfi" norāda, ka skandāls drīzāk skaidrojams ar Polijas iekšpolitiskajām spēlēm – prezidenta vēlmi "ieknābt" premjeram. Tikmēr vēsturnieks, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pētnieks Valdis Kuzmins skaidro – atrast vienkāršu atbildi, kura puse Otrā pasaules kara nacionālistiskās vardarbības spirālē bijusi "labā", kas nevienam pāri nedarīja, ir teju neiespējamā misija.

Kā ziņo BBC, Polijas valsts augstāko apbalvojumu – Baltā ērgļa ordeni 2023. gadā Ukrainas prezidentam Volodimiram Zelenskim piešķīra tā laika Polijas prezidents Andžejs Duda, kurš bija tobrīd valdošās "Likums un taisnīgums" (PiS) partijas sabiedrotais. Tagad šī ordeņa kavaliera statusu Zelenskim atņēmis jaunais prezidents Karols Navrockis, kurš arī ir PiS sabiedrotais, kaut tagad šī partija nonākusi opozīcijā.

Kā atņemšanas iemesls piesaukts Ukrainas lēmums pārsaukt vienu no tās armijas vienībām vēsturiskās Ukrainas nemiernieku armijas (UPA) vārdā. UPA bija nacionālistu organizācija, kas Otrā pasaules kara laikā nesekmīgi cīnījās par Ukrainas neatkarību, bet tai pārmet arī vēršanos pret tolaik Rietumukrainas teritorijā dzīvojošajiem poļu un ebreju tautības mierīgajiem iedzīvotājiem. Solidarizējoties ar Zelenski, vairāki citi prominenti ukraiņi atteikušies no sev savulaik piešķirtajiem Polijas valsts apbalvojumiem.

Vēsturnieks Kuzmins skaidro, ka augsti valstu apbalvojumi dalās divos veidos – medaļās un ordeņos. Medaļas kā britu Viktorijas krusts vai vācu Dzelzs krusts vēsturiski piešķirtas par kādu vienu konkrētu rīcību vai gadījumu, piemēram, varonību kaujaslaukā. Medaļu, kad tā piešķirta, cilvēkam atņemt vairs nevar.

Turpretī ordeņa gadījumā svarīgs ir ne tik daudz pats "metāla piekariņš", bet ordeņa kavaliera statuss, ko cilvēks saņem, jo ordenis pēc būtības ir organizācija, kuras biedriem piemīt zināmas privilēģijas un atbildība. "Piemēram, kad Latvijas Republikā tika iedibināts Lāčplēša Kara ordenis, tad ordeņa kavalieriem bija iespēja saņemt zemi un vēl šo to bez maksas. Tā ir sena tradīcija, kas sākas no viduslaikiem kā reliģiskie ordeņi. Latvijas gadījumā, piemēram, plaši zināms, Vācu ordenis. Ordeņi, kurus veidoja pēc tam, nebija vairs reliģiski, tie bija monarha vadītas organizācijas, ko monarhs izveidoja savam atbalstam," skaidro vēsturnieks.

Baltā ērgļa ordenis par Polijas valsts augstāko apbalvojumu kļuvis, tai cenšoties uzsvērt mūsdienu Polijas tiešo pēctecību no senās Polijas, ko 18. gadsimta beigās savā starpā sadalīja Eiropas lielvalstis. Šajā ziņā tas ir līdzīgāks Kurzemes hercogistes Atzinības ordenim, ne Latvijas Republikas Triju zvaigžņu ordenim, skaidro Kuzmins.

Tikmēr UPA, kuras cildināšana mūsdienu Ukrainā raisījusi Polijas prezidenta Navrocka dusmas, vēsturiski varētu būt salīdzināma ar Latvijas nacionālajiem partizāniem, kas Otrā pasaules kara laikā cīnījās par neatkarīgu Latviju. Galvenā atšķirība – UPA izdevās izveidot vienotu organizāciju ar skaidriem mērķiem un līderiem, kā mūsdienu Krievijas propagandā daudz piesauktais Stepans Bandera. UPA simbols bija sarkani melnais karogs, ko mūsdienās izmanto ukraiņu nacionālisti.

Kuzmins skaidro, ka UPA savus centienus izveidot Ukrainas valsti īstenoja tolaik plaši pielietotajā veidā – uzzīmējot uz kartes, viņuprāt, tradicionālās Ukrainas teritorijas, un tad darot visu, lai tajās dzīvotu tikai ukraiņi, tostarp vēršoties pret citu tautību mierīgajiem iedzīvotājiem, kā poļiem un ebrejiem.

"Ļoti bieži Krievijas propaganda stāsta, ka Bandera bija nacistu atbalstītājs. [Bet] UPA cīnījās pret Poliju, pret Padomju Savienību, cīnījās arī pret Nacistisko Vāciju ar dažādiem ierobežojumiem. Tas ir Otrais pasaules karš – šausmas Eiropā, konflikts, kurā piedalījās vairākas puses vienlaicīgi. Galīcija, Volīnija – šīs divas mūsdienu Rietumukrainas sastāvdaļas nekad nav bijušas Krievijas impērijas sastāvā, bet ir bijušas Padomju Savienības sastāvā pēc 1945. gada. Polija šīs teritorijas tolaik uzskatīja par savām, un darīja visu, lai tas tā notiktu, tai skaitā cīnījās pret UPA un pret ukraiņu nacionālo identitāti," skaidro Kuzmins.

Nav tādas teritorijas, kur mēs varam nosaukt – te dzīvoja tikai ukraiņi, tikai poļi, tikai krievi, tikai ebreji. Nereti vienkopus ir četras, piecas nacionalitātes, atšķirīgas nacionālās identitātes.

Proti, laikā, kad Austrumeiropā valdīja centieni "uzzīmēt" valstis pēc 19. gadsimta beigu izpratnes, ka nacionālā valstī jādzīvo tikai vienai nācijai, atrast kādus "labos", kas citiem pāri nebūtu darījuši, ir visnotaļ grūti – nacionālistiskais ideāls vienkārši bija pretrunā ar vēsturisko realitāti. "Šis ir tas Austrumeiropas lielais izaicinājums – nav tādas teritorijas, kur mēs varam nosaukt – te dzīvoja tikai ukraiņi, tikai poļi, tikai krievi, tikai ebreji. Nereti vienkopus ir četras, piecas nacionalitātes, atšķirīgas nacionālās identitātes, atšķirīgas reliģiskās pašidentitātes un atšķirīgas politiskās pašidentitātes – kas ir svarīgāk, nācija vai monarhs – un tā tālāk. Šis bija izaicinājums Otrā pasaules kara kontekstā un tā vardarbības spirālē tikai palielinājās," skaidro vēsturnieks.

Viņš uzsver, ka nav tik ļoti iedziļinājies mūsdienu Polijas iekšpolitikā, lai atbildētu, vai Navrocka sašutums par UPA nosaukuma piešķiršanu mūsdienu Ukrainas armijas vienībām balstās vēsturē, vai drīzāk politiskā aprēķinā. Tomēr, ja skatās vēsturē, laika posmā starp Pirmā un Otrā pasaules kara beigām, "vardarbības ir pārpārēm", un ukraiņi tikpat labi varētu jautāt pretī – ko divdesmitajos gados darīja Polijas līderis Juzefs Pilsudkis?

"Es ar to gribētu uzsvērt, ka, ja mēs mēģinām no šīs dienas skatu punkta vērtēt, kas vēsturē darīts pareizi un nepareizi, tā Austrumeiropas kontekstā ir neatrisināma spirāle, kurā, jo tālāk mēs ejam, jo trakāk paliek. Vienīgais, ko mēs varētu noteikti teikt, ka ebreji varētu būt tā šo kopienu daļa, kura nav nodarbojusies ar ideju, ka tagad būvēs savu nacionālo valsti šajās teritorijās. Politiskais apskatnieks un vēsturnieks Timotijs Snaiders ir uzrakstījis grāmatu "Asinszemes", kurā "pa diagonāli" viņš visam tam pārgājis pāri, un grāmatas nosaukums ir tieši par to, par ko šajā gadījumā ir runa – kurš nogalināja vairāk, kurš nogalināja nežēlīgāk, kurš pirmais sāka. Tie ir jautājumi, par kuriem cilvēki raksta grāmatas biezas kā ķieģeļus, kurās visas šīs nianses ir svarīgas, bet tagad novērtēt, kam ir taisnība – es, godīgi sakot, personīgi neesmu gatavs to teikt," viņš atzīst.

Pievēršoties mūsdienu "ordeņa konfliktam" un tā iemesliem, ārpolitikas pētnieks Astukevičs norāda: "Es teiktu, ka tā ir drīzāk politiskā pozicionēšanās no Polijas prezidenta puses un nedaudz arī iekšpolitiska sabotāža pret premjeru Donaldu Tusku."

Proti, iepriekš PiS valdīšanas laikā Ukrainas un Polijas attiecības jau bijušas relatīvi saspīlētas dažādu vēsturisko un ekonomisko jautājumu dēļ, bet Tusks izvērš Ukrainai draudzīgāku politiku. Ordeņa atņemšana Zelenskim ir ļoti skaļš simbolisks gājiens, kas "tā nu sagadījies" notika neilgi pirms Tuska rīkotās Ukrainas rekonstrukcijas konferences Gdaņskā. Zelenskis skandāla ietekmē šo konferenci tā arī neapmeklēja.

Ukrainas puses reakcija uz ordeņa atņemšanu Zelenskim Astukeviča ieskatā bijusi adekvāta. "Tas starptautiskajā politikā ir pietiekami spēcīgs simbolisks "pliķis". Ukrainas augstāko amatpersonu reakcija ar atteikšanos no saviem ordeņiem un Polijas prezidenta rīcības nosodīšanu, es domāju, ir pareizs gājiens. Jautājums, protams, par to, cik lielā mērā tas pāraugs plašākās domstarpībās, bet es domāju, ka situācija normalizēsies. Protams, tas izskatās neglīti, it īpaši, ja paraugāmies informatīvajā telpā – no šī ļoti daudzi Krievijas propagandisti var "atsperties"," viņš prātoja

Pētnieks gan turējās pie pārliecības, ka ilgtermiņā šim skandālam nevajadzētu pamatīgi izmainīt abu valstu attiecības un arī Polijas sabiedrības attieksmi pret palīdzēšanu Ukrainai karā pret Krieviju. Vai Polijas sabiedrība kopumā turpinās tikpat kvēli atbalstīt Ukrainu, gan atkarīgs no tā, cik efektīvi ar kara radītajiem izaicinājumiem spēs tikt galā Tuska valdība.

"Ja mēs paraugāmies Polijas iekšpolitiskajās diskusijās, atbalsts Ukrainai tur ir, un tas ir bijis diezgan spēcīgs cauri visam kara laikam. Bet karš, protams, rada spriedzi arī Polijā – mēs zinām pietiekami lielo ukraiņu skaitu, kas šobrīd bēgļu gaitās dzīvo Polijā, tas rada savas jaunās sociālās realitātes attiecībā uz atbalstu, darba vietām. Polijas pierobežas iedzīvotājiem ekonomikas jautājumi, ko rada karš, ir ļoti svarīgi, jo tur var redzēt investīciju kritumu.

Tas, protams, arī rada politisko spriedzi, un "virs ūdens" galvas paceļ politiskās balsis, kas ir daudz radikālāk noskaņotas, sakot, ka Ukrainai nav jāpiešķir "atlaides", vai ka atbalsts tai vispār jānoslēdz. Jautājums ir, protams, vai Tuska valdība un "pamatstraumes" partijas, spēs šos izaicinājumus risināt. Ja viņi spēs ar tiem tikt galā, tad radikālais spārns dabiski zaudēs vilkmi," skaidroja Astukevičs.

Seko "Delfi" arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!