Vēsture, personības un vērtējumi – kā gadu gaitā plaukusi Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tradīcija?

Klajā nākuši divi nozīmīgi izdevumi, kas atklāj Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturi, attīstību un cilvēkstāstus– kolektīvā monogrāfija "Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības" un interviju krājums "Atbalsis. Atmiņas un vērtējumi". Abu grāmatu sastādītāja, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece un muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa paudusi, ka izdevumi veidoti trīs dimensiju kontekstā – telpas, laika un cilvēku.

Latvijas Radio 3 "Klasika" raidījumā "Pārmijas" viņa stāsta par interesantiem atklājumiem Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku vēsturē, par tradīcijas spēju izdzīvot un nezaudēt savu būtību pat padomju okupācijas periodā, par domu vienprātību un domstarpībām, kādiem svētkiem būtu jābūt, bet galu galā – par tradīciju saglabāšanu un jaunā pieņemšanu.

Kolektīvās monogrāfijas "Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības" pamatā ir pētījumu sērija, kas atklāj svētku tapšanu, vēsturisko attīstību, repertuāra veidošanos, pārmaiņas dažādos laikmetos un daudzu personību ieguldījumu šīs tradīcijas uzturēšanā un pilnveidošanā.

Ilze Šarkovska-Liepiņa grāmatu atvēršanas svētkos

Ceļu uz bērnu un jauniešu dziedāšanas svētkiem un agrīnās kordziedāšanas avotus pētījis Jānis Erenštreits, kopā ar Inesi Mailīti viņš arī analizējis starpkaru norises, mūzikas un varas attiecības padomju okupācijas laikā aplūkojusi Ilze Dūmiņa-Kroja, savukārt trimdas procesus un notikumus dokumentējuši Dace Aperāne, Jāna Jēruma-Grīnberga, Valda Liepiņa un Anita Andersone. Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku attīstību pēc neatkarības atjaunošanas analizējusi Ilze Šarkovska-Liepiņa, deju svētku stilistisko virzību – Dita Jonīte, bet tradicionālās kultūras un folkloras aspektus – Māra Mellēna.

Grāmatas struktūra veidota hronoloģiski – no bērnu un jauniešu dziedāšanas svētku pirmsākumiem 19.gadsimtā un pirmajiem dziedāšanas svētkiem 1866.gadā Lazdonā, cauri starpkaru periodam un pirmajai Latvijas brīvvalstij, padomju okupācijas laikam līdz pat nacionālās neatkarības atjaunošanas periodam un [XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem](https://www.lsm.lv/kultura/dziesmu-un-deju-svetki-2025/).

Lai gan pirmie Jaunatnes dziesmu un deju svētki, kuru rīkošanā tika ievērota noteikta regularitāte, norisinājās 1960.gadā, bērnu un jauniešu dziedāšanas tradīcija, protams, ir krietni senāka. Ilze Šarkovska-Liepiņa norāda, ka, lai gan monogrāfija sniedz vairākus atklājumus par Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku pirmsākumiem, viņu pašu visvairāk pārsteiguši dažādie ar šo tradīciju saistītie notikumi starpkaru periodā.

"Bērni un jaunieši lielākos un mazākos svētkos ir dziedājuši un dejojuši visu šo laiku – sākot ar Jaunatnes dziesmu svētkiem tūlīt pēc Pirmā pasaules kara un Latvijas neatkarības atjaunošanas brīža, līdz pat Latvijas okupācijai.

Šī tradīcija ir gājusi plašumā, un man bija liels pārsteigums, ka pirmie deju raksti stadionā tika veidoti jau 30.gadu beigās,

par saviem spilgtākajiem atklājumiem grāmatas tapšanas laikā stāsta Šarkovska-Liepiņa.

Lai gan padomju okupācijas laikā svētku saturs tika pielāgots režīma ideoloģijai, latvisko tradīciju un repertuāru izdevās saglabāt.

"Padomju ideoloģijā viss, kas saistījās ar tautas daiļradi, visnotaļ tika atbalstīts. Tieši tāpēc šie svētki vispār varēja notikt," norāda Šarkovska-Liepiņa. Viņa uzsver, ka viens no aspektiem, kas, neskatoties uz okupācijas periodu, ļāva saglabāt dziesmu svētku būtību un latviskumu, bija tautasdziesmu esamība.

Tautasdziesma ir tas, kas sabiedrību apvieno. Ārpus Latvijas, piemēram, Zviedrijā un Somijā nacionālās atmodas laikā arī notika liela mēroga pasākumi.

Taču šie pasākumi izsīka, jo radās dažādas sociālas, politiskas pretrunas, dažādas grupas, varētu pat teikt subkultūras, ar savu pienesumu un repertuāru, tāpēc intereses sāka atšķirties. Baltijas valstīs tieši tautasdziesmas bija tās, kas saturēja vienotu repertuāru un interesi," uzsver izdevumu veidotāja.

Kolektīvā monogrāfija "Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki. Vēsture un personības" un interviju krājums "Atbalsis. Atmiņas un vērtējumi"

Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku tradīcija un telpa ārpus Latvijas robežām vēsturiski sāka veidoties pēc Otrā pasaules kara. Latviešu bēgļu nometnēs tika veidoti kori, teātru un deju pulciņi. Vēlāk, dodoties uz savām mītnes zemēm, cilvēki šīs tradīcijas paņēma līdzi, tomēr katrā pasaules malā tās attīstījās atšķirīgi.

Eiropas trimdas sabiedrībā neizveidojās tradīcija regulāri rīkot bērnu un jauniešu dziedāšanas svētkus, toties tika organizēti bērnu rīti, kuros kopa tradīciju dziedāt koros, spēlēt kokles vai spēlēt orķestrī, norāda Šarkovska-Liepiņa.

"Amerikas kontinentā bija citādāk. (..) Tur tika izauklēta ideja par Jaunatnes dziesmu svētkiem, jo likās, ka vajag piesaistīt jaunus cilvēkus dziesmu svētku tradīcijai. Un jaunatne ienāca ar pilnīgi savādākām un novatoriskām krāsām, bieži vien arī izaicinošām."

Pētniece atklāj, ka Amerikas Jaunatnes dziesmu svētku tradīcijas ietekmē trimdinieku kopienā izauga spējīga mūziķu paaudze. Šarkovska-Liepiņa izceļ latviešu izcelsmes ASV komponisti Lolitu Ritmani un komponisti, diriģenti un pedagoģi Daci Aperāni.

"Austrālija, savukārt, ienesa savu īpatnību. Tā īpatnība ir tāda, ka Jaunatnes dienas sāka organizēt paši jaunieši. Šodienas apstākļos Latvijā svētkus noorganizē rūdīti svētku rīkotāji, pieaugušie. Austrālijā tā nebija – paši jaunieši organizēja. (..)

Austrālijā šie svētki notika regulāri, sākotnēji katru gadu, vēlāk – ik pa diviem gadiem, un turpina notikt līdz pat šai baltai dienai,

viņa piebilst, ka Austrālijā šie svētki nebija tik apjomīgi kā Amerikā, tomēr pulcēja ievērojamu dalībnieku un skatītāju skaitu.

Cilvēku dimensija, kas saistīta ar dziesmu svētku vēsturi un attīstību, izaugusi atsevišķā izdevumā, interviju krājumā "Atbalsis. Atmiņas un vērtējumi". Tas ir kolektīvās monogrāfijas pielikums, kas lasītājam ļauj iepazīt svētku tradīciju caur personīgām atmiņām un pieredzes stāstiem.

Krājumā iekļauti fragmenti no 2024.un 2025.gadā notikušām sarunām ar cilvēkiem, kuri dažādos laikos devuši būtisku ieguldījumu svētku tapšanā un attīstībā. Intervijas fiksējušas Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja ekspertes Ieva Ezeriete, Evelīna Plostniece, Maruta Rubeze un Laura Švītiņa, kā arī krājuma sastādītāja Ilze Šarkovska-Liepiņa. Šie stāsti veido daudzbalsīgu laikmeta liecību, kurā savijas atmiņas par aizvadītajiem svētkiem, to nozīmes izvērtējums un nākotnes redzējums.

Šis pielikums ir ļoti krāsains, jo tajā mēs redzam viedokļu dažādību. Mēs varētu nolikt vienu vai otru [intervēto] cilvēku vienu otram pretī, un viņi diskutētu, (..)iespējams, pat plēstos par to, kādiem šiem svētkiem vajadzētu būt.

No šīs daudzveidības svētki noteikti iegūst. (..) Diskusija ir tas, kas šos svētkus saglabā. Protams, ir tradīcija, un tradīcija ir jāsaglabā, bet jauninājumi ir tie, kas svētku tradīciju uztur dzīvu," pārliecināta ir Šarkovska-Liepiņa.

Viņa neslēpj, ka intervijās izskanējuši viedokļi, kuros ne vienmēr valda vienprātība, bet tajos caurstrāvo pārliecība par to, ka šiem svētkiem ir jābūt, un liela mīlestība pret mūziku un jauniešiem.