Galvaskausus vēra vaļā jau pirms 10 tūkstošiem gadu. Ieskats ķirurģijas attīstībā

Modernā ķirurģija ir jauna nozare, un lielākoties par tās attīstību runājam 19. un 20. gadsimta kontekstā, tomēr sapratne par cilvēka ķermeni veidojusies krietni agrāk, sākot ar pirmajām fiksētajām sekcijām 16. gadsimtā, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Ķirurģijas klīnikas vadītājs un Rīgas Stradiņa universitātes profesors Jānis Gardovskis.

"Ir vēsturiski izpētīts, ka pat pirms 10 tūkstošiem un vairāk gadiem ir izdarītas galvaskausa trepanācijas un dažādas ķirurģiskas iejaukšanās," atklāja profesors Jānis Gardovskis. Skaidrs, ka kaut kādu palīdzību cilvēki cits citam snieguši vienmēr. Ir zināms, ka arī pavisam tālā senatnē tika rauti zobi un pārsietas brūces.

Mēs zinām, ka arī Romas leģionāri tika ārstēti, un viņiem jau bija cīņu brūces. Viņi brauca uz Bādenbādeni, skalojās siltajos avotos un kaut ko tur tīrīja, un darīja," skaidroja profesors.

Savukārt viduslaikos, kas renesanses perioda iespaidā tika apzīmēti kā tumši laiki, ķirurģiskus griezumus veica bārddziņi – bez anestēzijas un instrumentu sterilizācijas.

Viduslaiku noslēgumā jāuzsver anatomijas tēvs – Andreass Vezālijs, kas tiek uzskatīts par mūsdienu zinātniskās anatomijas pamatlicēju. Viņš 16. gadsimtā iezīmēja pāreju no viduslaiku dogmām uz precīzu cilvēka ķermeņa uzbūves izpēti. "Vezālijs ir pazīstams ar to, ka viņš sarakstījis grāmatu, veicis publiskās sekcijas un izpētījis cilvēka organismu. Pateicoties viņam, parādījās jau tādas vairāk vai mazāk skaidras ziņas," stāstīja Gardovskis.

Taču nebija tā, ka iepriekš cilvēkiem nebūtu bijis pilnīgi nekādas izpratnes. Pati pirmā informācija par ķermeņa uzbūvi nāca no medniekiem, kas visos laikos ir samērā labi pārzinājuši dzīvnieku anatomiju. "Es domāju, ka nebija tā, ka bija pilnīga tumsonība, jo mednieki diezgan labi zina anatomiju – viņi zina, kur ir sirds, kur plaušas. Arī tajā laikā jau neēda dzīvniekus ar iekšām. Tā jau zināmā mērā ir tā pati sekcija – tikai dzīvniekiem. Veikt to cilvēkiem tikmēr bija reliģisks tabu," skaidroja profesors.

Vezālijs bija pirmais vai, iespējams, viens no pirmajiem, kas šim tabu pārkāpa un piedevām savus atklājums ļoti smalki aprakstīja un fiksēja.

Par laimi jau nākamie gadsimti nesa padziļinātas zināšanas par anatomiju, idejas par veiksmīgiem griezumiem operāciju laikā un, protams, atsāpināšanu, kas spēlē ārkārtīgi milzīgu lomu ķirurģijas attīstībā.

Ķirurgiem ārsta tiesības tika piešķirtas tikai 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā. Tas ir faktiski tikai pirms 100 vai nedaudz vairāk gadiem.

Ja mēs skatāmies uz tādām modernām operācijam, bez anestēzijas tās bija grūti izdarīt. Protams, izdzerot puslitru vai vairāk brandavīna, varēja to kāju, trijiem vīriem turot pacientu, nogriezt, bet neko citu darīt nevarēja," pauda Gardovskis.

Šodienas izpratnē tas, protams, nešķiet humāni, bet tādi tie laiki bija. Arī zobu raušana un citas manipulācijas tika veiktas bez atsāpināšanas vai īpašas piederumu sterilizācijas, profesors turpināja: "Šodien modernā ķirurģija bez anestēzijas nav iedomājama, un atsāpināšana ir milzīgs palīgs visām tām nozarēm, kur jādara kaut kas sāpīgs."

19. gadsimtā parādās arī tāds termins kā "anatomiskie standarta griezumi", kas pazīstami arī kā Langera līnijas. Tās ir nosacītas līnijas uz cilvēka ādas, kas norāda dabiskā ādas iestiepuma virzienus jeb virzienus, kādos veikt iegriezumus, lai brūces pēc tam labāk dzītu.

Šīs līnijas pirmais sistematizēja austriešu anatoms Kārlis Langers, bet pēc tam pārņēma ķirurgi visā pasaulē. Vēlāk šīs iemaņas tika papildinātas arī ar zināšanām par audiem, muskuļiem un citām niansēm. "Kad es mācījos, mums vēl bija tāda topogrāfiskā anatomija un dažādi tādi priekšmeti. Tās ir tādas dabiskās līnijas, kur āda dod dabisko kroku, bet tālāk, ieejot tajos dobumos, ļoti svarīgs ir saistaudu un muskuļu izvietojums, jo nebūtu labi šķērsām pārgriezt dažādus muskuļus," skaidroja Gardovski.

Kopš 19. un 20. gadsimta mijas ķirurģija ir vērsta uz to, lai operācijas tiktu veiktas pēc iespējas mazāk traumatiski. Šī iemesla dēļ ierastās metodes un pieejas nepārtraukti tiek pārskatītas, papildinātas un atjaunotas.Mūsdienās operāciju laikā ķirurgi vairs neseko Langera līnijām, bet atvērtie griezumi ir pārvērtušies par maziem, nelieliem iegriezumiem un laparoskopiskiem izmeklējumiem.

Vēl šobrīd medicīnā tiek izmantotas arī robotizētas iekārtas. Pilnībā paļauties tikai uz robotiem vēl nevaram un, iespējams, nekad nevarēsim, bet roboti ir precīzi, tie nenogurst, var strādāt saudzīgi un kvalitatīvi.

Vadošā robotizētā ķirurģiskā sistēma pasaulē ir "Da Vinci", kas Amerikā parādījās jau pirms aptuveni 20 gadiem.

Gardovskis atklāja, ka Rietumos to pielieto jau gana plaši: "Tas ir ļoti būtisks palīgs prostatas ķirurģijā, ar to šīs operācijas var izdarīt daudz saudzīgāk un precīzāk, neievainojot un netraumējot apkārt esošos audus. Vīriešiem tas dod iespēju saglabāt potenci. Robots var nodrošināt daudz augstākus rezultātus arī taisnās zarnas ķirurģijā, un vēl to ļoti plaši pielieto arī aizkuņģa dziedzera un citu orgānu ķirurģijā. To izmanto gan ginekologi, gan plašu ķirurgi, gan lori, gan bērnu ķirurgi, un ieguvējs, protams, no tā ir pacients."