«Latgaliešu valodas saprašana – tā ir piespiešanās.» Atziņas no literātu konkursa «Pīterdīna Rogovkā»

Vairāk nekā 20 gadus Rēzeknes novada Rogovkā tiek rīkots Pīteram Jurciņam veltīts literātu konkurss. Viens no tā mērķiem ir veicināt jaunu literāru darbu latgaliski tapšanu, jo īpaši veltītu bērniem un jauniešiem. Šogad darbus varēja iesniegt trīs kategorijās. Dzejā uzvaras laurus plūca Elizabete, humoreskā – Aija Mikele,bērnu un jauniešu literatūrā – Meldra Gailāne.

Nautrēnu kultūras centrā aizvadīta "Pīterdīna Rogovkā" ar tradicionālo [Pīteram Jurciņam veltīto literātu konkursa](https://www.lsm.lv/raksts/kultura/literatura/30.06.2026-peterim-jurcinam-veltitais-literatu-konkurss-vieta-kur-dzimst-jauni-darbi-latgaliesu-valoda.a653350/) noslēguma pasākumu."Viņš bija tāds kā jauno literātu skolotājs. Viņš aicināja, lai nebaidās sākt rakstīt, un viņš palīdzēja jaunajiem literātiem uzsākt savas gaitas rakstniecībā.

Tad, kad tika sākts literātu konkurss, likās, ka tas ir pats piemērotākais veids, kā godināt viņa piemiņu – turpinot to, ko viņš ir darījis un kam ir veltījis savus spēkus," stāstīja Nautrēnu pagasta kultūras pasākumu organizatore Inga Vigule.

Pīters Jurciņš bija cilvēks, kuru zināja ne tikai Latgalē. Reti kurš Latvijā nav dzirdējis dziesmu, kurai viņš ir vārdu autors, piemēram, "Vālodzīte". Šogad Pīteram Jurciņam veltītajā literātu konkursā piedalījās 13 autori. Žūrija vērtēja 22 darbus trīs kategorijās – dzejā, humoreskā un bērnu un jauniešu literatūrā.

Tieši par bērnu un jauniešu literatūras kategoriju konkursa rīkotājiem bija vislielākās bažas, cik tā būs kupli pārstāvēta, jo autoru, kas rakstītu latgaliski jaunākajai paaudzei, ir gaužām maz.

Pīteram Jurciņam veltītais literātu konkurss 2026

Par pārsteigumu bērnu un jauniešu literatūras kategorijā tika iesūtīts visvairāk darbu – astoņi. Uzvaras laurus, saņemot 300 eiro naudas balvu, šajā kategorijā plūca Rēzeknes novada iedzīvotāja Meldra Gailāne par darbu, kurš iecerēts kā sākums topošajai grāmatai.

_"Kalns bija kluss, neviena te nebija. Meikuleņš apskrēja apkārt kalnam pa baļķu sienu iekšpusi, rāpās torņos un izskatījās, ka ir atdzīvojies. Tad viņš aizskrēja līdz Martai, kura bija apsēdusies uz celma, nolikta pie ugunskura vietas. Meitenei dikti sāpēja kāja un viņa negribēja vairs staigāt. "Marta!" Meikuleņš izbrīnīti iesaucās. Rādās, mēs esam nokļuvuši kādā savādā vietā,"_ autore nolasīja sava darba fragmentu.

Meldra Gailāne ir četru bērnu mamma. Iespējams, tieši tas motivējis rakstīt ne vien dzeju, bet pievērsties arī stāstiem bērniem. Līdz šim Meldra jau izdevusi divas grāmatas bērniem.

"Sāku rakstīt bērniem un jauniešiem tad, kad manai vecākajai meitai bija apmēram gadi pieci. Tagad viņai ir 27. Es neteikšu, ka man ir kāds mērķis. Man vienkārši patīk. Es gribu uzrakstīt. Es gribu uzrakstīt tieši šo stāstu. Es nezinu, kas būs pēc tam, kad es to uzrakstīšu," atzina Gailāne.Tāpat viņa norādīja, ka stāsti nenāk viegli.

Iesākt ir grūtāk. Bet pēc tam, kad es esmu plūsmā, tad jau vienkārši tie varoņi atdzīvojas un sāk darboties paši. Tad spēj vien piefiksēt, ko viņi dara," turpināja autore.

No kreisās: humoresku kategorijas laureāte Aija Mikele un bērnu un jauniešu kategorijas laureāte Meldra Gailāne

Viņa pati ir dzimusi un augusi Latgalē, tādēļ latgaliešu valoda ir viņas dzimtā valoda.

Lai gan es tajā reti kad runāju, tā vienkārši ir asinīs.

Es varu gan tā, gan tā. Tas ir atkarīgs no tā, kā tajā brīdī dvēsele runā, laikam tā. Nav tāda grūtāk/vieglāk. Vienkārši ir. Latgaliski varbūt ir drusciņ sarežģītāk tajā ziņā, ka es nezinu, kā daudzus vārdus pareizi uzrakstīt. Bet tas ir jāiemācās!" atzina Meldra Gailāne.

Meldra strādā Rēzeknes pilsētas Bērnu bibliotēkā. Viņa zina stāstīt – lai arī neliela, tomēr interese par latgaliešu literatūru ir. Taču arī autoru, kas rakstītu latgaliski, un jo īpaši bērniem, nav daudz.

Jauniešiem, man liekas, ka īsti nav, vismaz no jauno laiku rakstniekiem. Bērniem daži raksta, bet nedaudz, varētu vairāk," atzina autore.

Runājot par motivācijas veidiem rakstīt latgaliski, arī pašai Meldrai Gailānei uz to skaidras atbildes nav.

"Ja konkrēti par mani pašu, konkursi – tā ir viena motivācija. Bet otrs vienkārši ir, ka ir iekšējā nepieciešamība. Lai būtu iekšējā nepieciešamība, cilvēkam ir jādzīvo latgaliskā vidē, jāzina latgaliešu valoda. Un te mēs nonākam pie tā, ka skolās vajadzētu latgaliešu valodu nevis kā fakultatīvu, bet kā atsevišķu priekšmetu," norādīja Gailāne.

Tam, ka literatūras latgaliešu valodā jauniešiem praktiski nav, piekrita arī Laura Melne, kas ir viena no Pīteram Jurciņam veltītā literātu konkursa organizatorēm.

Tas ir tas vecumposms, kura iztrūkst. Īstenībā tā jau ir diezgan sarežģīta auditorija. Bieži vien mēs runājam par to, ka vislabāk būtu, ja jaunieši rakstītu paši par to, kas viņiem ir interesanti.

Vai jaunieši vai cilvēki, kuri ne tik sen ir bijuši jaunieši, nevis, ka jau pieauguši cilvēki mēģina rakstīt, atceroties laikus, kad viņi bija jaunieši. Bet atbilstoši mūsdienām," norādīja Melne.

Orgaizatori cer, ka Pīteram Jurciņam veltītais literātu konkurss ir kā papildu motivējošs notikums sākt rakstīt latgaliešu valodā un jo īpaši bērniem un jauniešiem.

"Es varu no savas pieredzes pajokot nedaudz, ka, rakstot latgaliski, galu galā ir mazāka konkurence, ir daudz vieglāk kļūt pamanāmam. Protams, varētu būt, ka tev ir tā auditorija mazāka, iespējams, bet tevi daudzi ātrāk pamana, jo latgaliski rakstošo autoru ir maz," turpināja Melne.

Viņa arī norādīja, ka gadā vidēji iznāk desmit grāmatu latgaliski. Ja tiek ieguldīts laiks mārketingā, tad autors noteikti tiek pamanīts.

Arī viens no Pīteram Jurciņam veltītā literātu konkursa šī gada žūrijas locekļiem – rakstnieks Raibīs jeb īstajā vārdā Oskars Orlovs – piekrīt, ka šis un citi šāda veida konkursi ir labs veids parādīt un pierādīt sevi kā radošu, rakstošu personu.

Te ir tā platforma, kur autoriem, rakstītājiem beidzot jāsadzeras vai jāsaņemas drosme, jo cik mēs ilgi varam rakstīt, teiksim, savai atvilktnei?Šādi konkursi veido iesācēja vai rakstnieka, nu, jebkā pieredzi.

Ja tu atbrauc, apskaties un šī ir balva ar tādu apbalvošanu, bet, ja tur ir balvas ar kaut kādiem lasījumiem, tur arī tā pati lakuga.lv, viņi publicēs kaut ko, un tiem autoriem būs iespēja izlasīt, ar ko viņi ir bijuši vienā laivā,"atzina Raibīs.

Šis bija pirmais gads, kad Raibīs bija Pīteram Jurciņam veltītā literātu konkursa žūrijā. Pirms aptuveni 20 gadiem arī viņš pats piedalījās šajā konkursā kā autors un saņēma galveno balvu.

Uz jautājumu, vai nav jau par vēlu sākt rakstīt latgaliešu valodā, rakstnieks atbild ar pretjautājumu – vai tādā gadījumā nav par vēlu vispār sākt rakstīt?

"Tikpat labi mēs visi varam pārdoties sātanam un rakstīt. Jauniešiem vispār nav problēmu ar angļu valodu. Mēs varam rakstīt jebkādā valodā to, ko mēs tikpat labi pārzinām kā otru valodu. Bet ar to latgaliešu valodas saprašanu – tā ir piespiešanās. Es tomēr uzskatu, ka tā ir attieksme. Manai grāmatai ir redaktors Toms Treibergs, dzejnieks. Nu, viņam vajadzēja pastrādāt ar piespiešanos," stāstīja Raibīs.

Papildinot par sevis piespiešanu, izskanēja cerība, ka līdzīgu literāro darbu konkursu rīkošanā un latgaliešu valodas popularizēšanā varētu iesaistīties arī citas pašvaldības, piemēram, Augšdaugavas novads, kur atrodas Raiņa māja Berķenelē.

Meklē publikācijas no sava novada vai pilsētas

Vai ir kas svarīgs, ko neesam pamanījuši tavā novadā/pilsētā? Sūti ziņu LSM.lv redakcijai!