TVNET NO BRISELES ⟩ "Gatavība mazina bailes." Pozņaks par Eiropas noturību, Baltijas valstu drošību un Ukrainas pieredzi

Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā būtiski mainījis priekšstatus par valsts drošību. Karš parādījis, ka valsts aizsardzība vairs nav tikai armijas un bruņojuma jautājums. Arvien nozīmīgāku lomu spēlē droni, kritiskās infrastruktūras aizsardzība, civilā gatavība un sabiedrības iesaiste. Tieši šo elementu kopums nosaka valsts spēju izturēt krīzes un stāties pretī mūsdienu drošības izaicinājumiem.

Par Eiropas noturību, Baltijas valstu drošību un Ukrainas pieredzi TVNET sarunā stāsta Eiropas Parlamenta deputāts Reinis Pozņaks (Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa).

Sarunas sākumā politiķis uzsver, ka Eiropas drošībai šobrīd nepieciešama daudz plašāka pieeja – no aizsardzības industrijas attīstības un agrīnās brīdināšanas sistēmām līdz sabiedrības sagatavošanai krīzēm, elastīgākiem iepirkumiem un vietējo kopienu iesaistei.

Arī Baltijas valstu drošībai nav viena universāla risinājuma. Pat efektīvākie instrumenti nesniegs gaidīto rezultātu, ja pārējie aizsardzības sistēmas posmi būs vāji vai nesaskaņoti.

"Neviena atsevišķa sastāvdaļa neatrisina problēmu," saka Pozņaks. Viņaprāt, drošību nodrošina savstarpēji saistīta un noturīga sistēma, kurā nozīme ir katram elementam.

Atsaucoties uz Ukrainas amatpersonu vērtējumu , Pozņaks norāda, ka vairāk nekā 80% apstiprināto ienaidnieka mērķu iznīcināšanas gadījumu šobrīd saistīti ar dronu izmantošanu. Ukrainas amatpersonas uzsver, ka droni kļuvuši par vienu no nozīmīgākajiem mūsdienu karadarbības instrumentiem.

Vienlaikus daļa drošības ekspertu norāda , ka Eiropas aizsardzības budžetos dronu attīstībai un iegādei joprojām tiek atvēlēta salīdzinoši neliela daļa līdzekļu.

Šī plaisa spilgti parāda, cik lēni Eiropa pielāgojas jaunajai kara realitātei. Aizsardzības industrija joprojām lielā mērā balstās tradicionālā pieejā – uzsvars tiek likts uz lielām platformām, ilgtermiņa iepirkumiem un sistēmām, kuru dzīves cikls mērāms gadu desmitos. Dronu karš šādu pieeju būtiski mainījis.

Dronu tehnoloģiju attīstības cikls nereti ilgst vien dažas nedēļas. Tas, kas šodien tiek uzskatīts par modernu risinājumu, jau pēc neilga laika var būt novecojis.

Tāpēc Eiropai nepietiek tikai ar esošās aizsardzības rūpniecības jaudu palielināšanu. Nepieciešama spēja ātri pielāgoties tehnoloģiju attīstībai un ieviest inovācijas praksē.

Īpaša nozīme šajā procesā ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, kas bieži kļūst par jaunu tehnoloģiju virzītājiem. Taču tiem nepieciešami ilgtermiņa līgumi, prognozējams pieprasījums un iespēja uzturēt ražošanas jaudas. Pretējā gadījumā Eiropa nespēs nodrošināt nepieciešamo dronu, sensoru un citu kritiski svarīgu tehnoloģiju apjomu brīdī, kad tas būs visvairāk vajadzīgs.

Ne mazāk būtiska ir elektronikas un citu kritisko tehnoloģiju ražošana. Ja Eiropa vēlas saglabāt stratēģisko autonomiju, tai jāspēj ne tikai iegādāties gatavus risinājumus, bet arī pašai ražot svarīgākos komponentus.

Runājot par piegādes ķēdēm, Pozņaks atzīst, ka Eiropas atkarība no Ķīnas joprojām ir būtiska. Taču problēma nav tikai piekļuve kritiskajām izejvielām. Būtiska Ķīnas priekšrocība ir tās dominējošā loma daudzu stratēģiski nozīmīgu minerālu un retzemju elementu pārstrādē.

Tas nozīmē, ka pat gadījumos, kad nepieciešamās izejvielas tiek iegūtas citās valstīs, to pārstrāde un sagatavošana augstas pievienotās vērtības tehnoloģiju ražošanai bieži vien joprojām notiek Ķīnā. Tādēļ Eiropas izaicinājums ir ne tikai nodrošināt piekļuvi resursiem, bet arī attīstīt pašai savas pārstrādes un ražošanas jaudas.

Kā piemēru deputāts min Taivānu, kas par pasaules līderi pusvadītāju ražošanā kļuvusi, pateicoties ilgtermiņa valsts stratēģijai. Šādu spēju attīstīšana prasījusi gadu desmitiem ilgas investīcijas un konsekventu politiku.

"Ja vēlamies līdzīgas spējas Eiropā, šis darbs jāsāk nekavējoties," viņš uzsver.

Vienlaikus stratēģiskā neatkarība nenozīmē, ka viss jāražo Eiropas Savienībā. Daudz svarīgāk ir veidot ciešas partnerības ar uzticamām valstīm, piemēram, Kanādu, kurai ir ievērojami dabas resursi. Galvenais uzdevums ir nepieļaut kritisku atkarību no viena piegādātāja.

Viena no lielākajām problēmām Eiropas aizsardzības jomā ir iepirkumu sistēmu lēnums. Kamēr procedūras tiek pabeigtas, izvēlētās tehnoloģijas nereti jau ir novecojušas.

Vizītes laikā Ukrainā Pozņaks novērojis, ka pie frontes līnijas gandrīz katrai vienībai ir sava darbnīca. Pat nesen iegādāti droni tiek pielāgoti konkrētās vienības vajadzībām un apstākļiem.

Tas parāda, cik elastīgai jābūt mūsdienu aizsardzības sistēmai.

Kā vienu no risinājumiem deputāts min iepriekš apstiprinātu uzņēmumu sarakstus, no kuriem armija un drošības iestādes nepieciešamo aprīkojumu varētu iegādāties daudz ātrāk.

"Dronu nozarē šodien labākais risinājums var būt vienam uzņēmumam, bet pēc nedēļas – jau citam," viņš saka.

Tā ir pilnīgi cita realitāte nekā tradicionālajos aizsardzības iepirkumos, kuros sistēmas tiek plānotas un iegādātas gadu desmitiem uz priekšu.

Baltijas valstu situācija būtiski atšķiras no Ukrainas pieredzes, uzsver politiķis.

Kad Krievijas droni dodas uz Kijivu, tie nereti mēro simtiem vai pat tūkstošiem kilometru garu ceļu. Tas dod laiku draudu identificēšanai, aizsardzības sistēmu aktivizēšanai un brīvprātīgo tīklu iesaistei.

Baltijas valstīm šādas priekšrocības nav.

Attālumi ir ievērojami mazāki, bet reakcijas laiks dažkārt mērāms vien minūtēs. Tāpēc savlaicīga draudu atklāšana kļūst par vienu no svarīgākajiem aizsardzības priekšnoteikumiem.

"Tieši tāpēc Ukrainas modeli nevar vienkārši nokopēt," saka Pozņaks.

Viņaprāt, Ukrainas pieredze jāpielāgo Baltijas valstu ģeogrāfiskajiem apstākļiem, pieejamajiem resursiem un drošības vajadzībām.

Pēc Pozņaka domām, viena no svarīgākajām Ukrainas mācībām ir sabiedrības iesaiste valsts aizsardzībā.

Viņš brīdina politiķus nepaļauties uz nomierinošiem paziņojumiem, ka valsts par visu parūpēsies. Cilvēki redz apkārt notiekošo, un brīdī, kad oficiālais vēstījums sāk nesakrist ar realitāti, uzticēšanās institūcijām mazinās.

Daudzviet Baltijas valstīs cilvēki vēlas iesaistīties valsts aizsardzībā, taču ne vienmēr zina, kā to darīt.

Kā pozitīvu piemēru viņš min brīvprātīgos ugunsdzēsējus – cilvēkus, kuri ir gatavi veltīt savu laiku un prasmes kopējam labumam, ja sistēma dod šādu iespēju.

Ne mazāk svarīga ir piederības sajūta savai kopienai.

Ukrainā teritoriālās aizsardzības vienības lielā mērā balstījās vietējās kopienās. Daudzi cilvēki var būt kritiski pret valdību, taču vienlaikus gatavi aizstāvēt savu pilsētu, ciemu vai apkaimi.

"Tieši šī piederības sajūta rada gatavību iesaistīties," saka Pozņaks.

Viņaprāt, sistēmai jāspēj atrast vietu arī tiem cilvēkiem, kuri vēlas palīdzēt savai kopienai, bet nav gatavi kļūt par profesionāliem karavīriem.

Pašlaik Pozņaks Eiropas Parlamentā strādā arī ar jautājumiem, kas saistīti ar Eiropas Savienības civilās aizsardzības mehānisma pārskatīšanu.

Vēsturiski šī sistēma veidota dažādu katastrofu pārvarēšanai, taču militārie apdraudējumi tajā līdz šim nav bijuši pietiekami iekļauti. Drošības vide ir mainījusies, un civilajai aizsardzībai tam jāpielāgojas.

Viens no galvenajiem mērķiem ir panākt, lai militārie un hibrīddraudi kļūtu par pilnvērtīgu civilās aizsardzības daļu. Vienlaikus lielāka loma jāpiešķir vietējām kopienām, brīvprātīgajiem un nevalstiskajām organizācijām.

Lai gan starptautiskajām organizācijām krīzēs ir būtiska nozīme, visātrāk parasti reaģē vietējie cilvēki. Viņi pazīst teritoriju, pazīst iedzīvotājus un spēj rīkoties nekavējoties.

Kā vienu no konkrētākajiem priekšlikumiem Pozņaks min skolu iekļaušanu kritiskās infrastruktūras sarakstā.

Ikdienā tajās uzturas simtiem bērnu, bet krīzes situācijās skolas nereti kļūst par kopienu atbalsta centriem – vietām, kur izmitina cilvēkus, koordinē palīdzību un organizē vietējo reaģēšanu.

"Praksē skolas jau šobrīd pilda kritiskās infrastruktūras funkcijas. Likumdošanai tas vienkārši jāatzīst," viņš saka.

Vienlaikus Pozņaks uzsver, ka armija viena pati nespēj aizsargāt visu valsti. Drošība jāveido vairākos līmeņos, iesaistot bruņotos spēkus, policiju, ugunsdzēsējus, pašvaldības, brīvprātīgos un privāto sektoru.

"Ja uzņēmumi ir gatavi stiprināt kopējo noturību, valstij vajadzētu palīdzēt, nevis radīt šķēršļus," saka Pozņaks.

Runājot par patvertnēm, Pozņaks aicina izvairīties no vienkāršotiem un politiski pievilcīgiem risinājumiem.

Pirms būvēt jaunas patvertnes, vispirms jāatbild uz jautājumu – kādam apdraudējumam valsts gatavojas.

Raķešu trieciena gadījumā cilvēkiem var būt tikai dažas minūtes, lai nokļūtu drošībā. Tāpēc liela patvertne vairāku kvartālu attālumā ne vienmēr būs praktiski izmantojama.

Kā piemēru viņš min Izraēlu, kur aizsardzība gadu gaitā pietuvināta cilvēku ikdienas videi. Līdzās lielajām patvertnēm arvien lielāka nozīme piešķirta aizsargātām telpām pašās ēkās.

Tās ne vienmēr paredzētas tieša trieciena izturēšanai, taču var būtiski palielināt izdzīvošanas iespējas sprādziena tuvumā.

"Pieejamība ir tikpat svarīga kā kapacitāte," uzsver Pozņaks.

Patvertņu skaits pats par sevi maz ko nozīmē, ja cilvēki līdz tām nespēj nokļūt laikā.

Pozņaks uzsver, ka Eiropas drošības politikā būtiska ir savstarpēja izpratne.

Eiropas Savienības Austrumu flanga valstīm ir pamatotas bažas par militāriem apdraudējumiem, taču tās nav vienīgās problēmas, ar kurām saskaras ES.

Dienvideiropā arvien lielākus riskus rada plūdi, vētras, sausums un citi klimata izraisīti notikumi. Ja Baltijas valstis gaida solidaritāti Austrumu flanga drošības jautājumos, tām jābūt gatavām izrādīt solidaritāti arī pret citu reģionu izaicinājumiem.

Sarunas noslēgumā Pozņaks atgriežas pie sabiedrības gatavības.

Viņš stāsta piemēru par kādu sievieti, kura kopā ar ģimeni nolēma izspēlēt dažādus ārkārtas situāciju scenārijus.

Ģimene izslēdza telefonus, izmantoja papīra kartes, vienojās par tikšanās vietām sakaru pārrāvuma gadījumā un pārrunāja rīcības plānu dažādās krīzes situācijās.

Pēc tam sieviete atzinusi, ka jūtas daudz mierīgāk. Nevis tāpēc, ka draudi būtu pazuduši, bet tāpēc, ka viņa zina, ko darīt.

Pozņaks uzsver, ka gatavība neizslēdz riskus, taču tā mazina neziņu un bailes. Ja cilvēkiem ir plāns, zināšanas un izpratne par savu lomu, sabiedrība kļūst noturīgāka.

"Drošību neveido tikai armija, droni vai patvertnes. To veido visa sistēma – valsts institūcijas, uzņēmumi, pašvaldības, brīvprātīgie un sabiedrība kopumā," saka Pozņaks.

Noturību veido gatava sabiedrība, spēcīgas institūcijas, elastīga industrija un spēja rīkoties krīzes brīdī.

Tieši šādu drošības modeli Eiropai nāksies veidot tuvākajos gados.

Projektu līdzfinansēja Eiropas Savienība , izmantojot Eiropas Parlamenta dotāciju programmu komunikācijas jomā. Eiropas Parlaments netika iesaistīts tā sagatavošanā, un jebkāda informācija vai viedokļi, kas pausti saistībā ar šo projektu, tam neuzliek nekādu atbildību vai saistības; par projektu ir atbildīgi tikai programmas autori, intervējamās personas, redaktori vai izplatītāji saskaņā ar piemērojamiem tiesību aktiem. Eiropas Parlaments arī neuzņemas atbildību par tiešu vai netiešu kaitējumu, kas var rasties, īstenojot šo projektu.

TVNET vecākais nacionālo ziņu redaktors un žurnālists kopš 2022. gada. Latvijas Universitātē ieguvis maģistra grādu politikas zinātnē. Raksta par Latvijas iekšpolitiku, valsts lēmumiem un starptautisko politiku. Strādā faktu pārbaudes komandā.