Atkāpšanās no teju mūžsenā principa: sportistiem maksās par dalību olimpiskajās spēlēs

Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) ir dibināta 1894. gadā, bet pirmās mūsdienu olimpiskās spēles notika divus gadus vēlāk. Visus šos 130 gadus sportisti par dalību olimpiskajās spēlēs no rīkotājiem nesaņēma nekādu finansiālu atlīdzību, bet [jaunākais SOK lēmums](https://www.lsm.lv/raksts/sports/olimpiska-kustiba/24.06.2026-starptautiska-olimpiska-komiteja-pieskirs-sportistiem-finanses-par-dalibu-olimpiskajas-speles.a652554/?utm_source=lsm&utm_medium=article-bottom&utm_campaign=article) situāciju mainīs.

1936. gada olimpiskās spēles Berlīnē kļuva par Vācijas fīrera Ādolfa Hitlera nacistiskā režīma politisko manifestāciju

un, pēc daudzu ekspertu domām, uzskatāmas par modernās olimpiskās kustības sākumu.

Tieši Berlīnes spēlēs ieviesa olimpiskās lāpas stafetes tradīciju, un tās kļuva par pirmajām, kuras pārraidīja televīzijā. Spēļu laikā izveidoja pirmos kopīgās skatīšanās punktus jeb to, ko mūsdienu sporta pasaulē sauc par fanu zonām. Spēles tika izmantotas kā propagandas līdzeklis Hitlera asiņainā režīma slavināšanai, un SOK ciešā brālība ar asiņainiem režīmiem un lielvarām nav apsīkusi arī nepilnus 100 gadus vēlāk.

Noformēti dažādos darbos, praksē labākie atlēti bija pilna laika sportisti.

Sāncensība noveda pie tā, ka 1968. gada olimpiskajās spēlēs pirmoreiz notika dopinga kontroles, taču aizdomas par dažādu vielu klātbūtni bija jau vairākas desmitgades iepriekš, tai skaitā Vācijas spēlēs 1936. gadā.

Gadu vēlāk Samarančs ieviesa globālu sponsorēšanas programmu, kas ļāva virknei lielo starptautisko uzņēmumu kļūt par olimpisko spēļu partneriem.

Samaranča laikā SOK sāka daudz stingrāk aizsargāt olimpisko zīmolu– līdz pat šai dienai atlēti nedrīkst olimpiskajās spēlēs reklamēt savus atbalstītājus.

Pavisam citu vērienu ieguva arī televīzijas raidīšanas tiesību pārdošana, turklāt sacensību laiku lielākoties pakārtoja ASV telekompāniju prasībām. Samarančs pakāpeniski atcēla amatierisma noteikumus, atļaujot olimpiskajās spēlēs piedalīties kā Nacionālās basketbola asociācijas (NBA) un Nacionālās hokeja līgas (NHL) zvaigznēm, tā arī pasaulē labākajiem riteņbraucējiem un tenisistiem, un vēl virknei sportistu, kam ilgu laiku tas bija liegts.

Samarančs amatā bija līdz pat 2001. gadam, un viņa laikā olimpiskā ideja būtiski transformējās. 2000.gada vasaras olimpiskās spēles Sidnejā, kas bija pēdējās ar Samaranču galvgalī, atnesa divu miljardu ASV dolāru ieņēmumus.

Kopš Samaranča ēras beigām SOK finansiālā varenība ir tikai pieaugusi.

Divos iepriekšējos olimpiskajos ciklos ieņēmumi abas reizes pārsniedza septiņu miljardu ASV dolāru atzīmi.

Par lūzuma punktu kļuva ASV studentu sporta (NCAA)organizatoru lēmums ļaut studentiem sākt pelnīt. Līdz 2021. gadam arī amerikāņu studentu sportā bija līdzīgs princips kā olimpiskajās spēlēs – sportisti ar savu darbu organizatoriem ģenerē miljardus, bet paši no tā neko nesaņem. Kad ASV studentu sports piedzīvoja komerciālo revolūciju, bija skaidrs, ka turpmāk uz olimpisko spēļu rīkotājiem gulsies vēl lielāks sportistu spiediens.

Ņemot vērā, ka šo finansējumu varēs saņemt aptuveni 14 000 sportistu, tad SOK tas izmaksās ap 140 miljoniem ASV dolāru. Pretnostatot vairāk 7,6 miljardu dolāru ieņēmumus, var aprēķināt, ka sportisti saņems nepilnus 2% no olimpisko spēļu ieņēmumiem. Visticamāk, par šo proporciju būs asas diskusijas vairākus turpmākos olimpiskos ciklus, taču viena lieta ir neapstrīdama – SOK ir lauzusi 130 gadus senu tradīciju un vēl vairāk atkāpusies no Pjēra de Kubertēna olimpiskajiem ideāliem.