Andrejs Mūrnieks: Par reformām izglītībā

Vai izglītības politika Latvijā tiek veidota pārdomāti? Lai gan ir gaidāms ļoti vajadzīgais algu pielikums pedagogiem, tomēr daži fakti liek par to šaubīties. Lēmumi izglītībā pēdējos gados tiek pieņemti balstoties uz šauru ekspertu vai ierēdņu loku. Pēdējo divdesmit gadu laikā nedarbojas ne mācību priekšmetu konsultatīvās padomes, ne Vispārējās izglītības padome, kas savulaik palīdzēja apzināt riskus un apspriest lēmumus, kas tika gatavoti Ministru kabinetam, turklāt šo padomju dalībnieki nesaņēma par to atalgojumu.

Nupat savu 30 gadu darbu beigusi arī Augstākās izglītības padome. Toties pēdējos gados katrai augstskolai ir izveidotas atsevišķas padomes, acīmredzot politiskas kontroles nodrošināšanai. Turklāt šīs padomes tērē ievērojamu finansējumu no trūcīgajiem augstskolu budžetiem. Šādu padomju lietderības izvērtēšana varētu būt viens no jaunās valdības uzdevumiem.

Kā politiķi izglītībā vispār var pieņemt pamatotus lēmumus? Gandrīz vienīgā iespēja, kas šobrīd atlikusi, ir balstīties uz lielo ierēdņu korpusu un tiem ekspertiem, ko ierēdņi izdomā pieaicināt. Valsts izglītības attīstības aģentūras (turpmāk – VIAA) darbinieku skaits, piemēram, pārsniedz 320. Tiem jāpieskaita ierēdņi, kas strādā pašā izglītības un zinātnes ministrijā (140 – 200).

Tomēr, tā vien liekas, ka pēdējā laikā izglītības politika "lēkā" no projekta uz projektu. Viens beidzas, nākamais sākas bez iepriekšējā nopietnas izvērtēšanas. Nauda ir, tā ir jāapgūst. Projektiem, protams, ir savas uzraudzības padomes, bet tās ir tikai uz projekta laiku un parasti nevar ietekmēt notiekošo, vien sekot līdzi naudas izlietojumam. Līdz ar to īsti nav politiskās pēctecības un nav ne sabiedrības, ne pašu skolotāju saimes plašākas līdzdalības, kā arī skaidras izpratnes par to, kas notiek un kāpēc. Skolotāju viedokli visbiežāk neņem vērā. To pierāda fakts, ka iepriekšējā izglītības ministre Dace Melbārde gada laikā tā arī neatrada laiku, lai tiktos ar pedagogu biedrību (matemātikas, angļu valodas, mūzikas, latviešu valodas u.c. skolotāju) un "Latvijas Pedagogu domes" pārstāvjiem. Ir cerība, ka jaunā izglītības un zinātnes ministre Ilze Indriksone situāciju labos.

Sabiedrībā nu jau vairākus gadus virmo vēlme kritiski pārskatīt notikušās reformas izglītībā. Līdztekus pārmaiņām skolu finansējumā (no principa "nauda seko skolēnam" uz "nauda seko izglītības programmai") ir nepieciešams sākt projekta "Skola2030" rezultātu izvērtēšanu. Ilze Indriksone savās pirmajās runās ir ieskicējusi, cita starpā, nepieciešamību vairāk uzticēties skolai un tātad – gribētos domāt – arī skolotājiem. Īsajā periodā līdz vēlēšanām visticamāk nebūs iespējas mainīt izglītības standartus, bet var radīt priekšnoteikumus un sistēmu izglītības satura pārskatīšanai, atjaunojot iespēju pedagogu organizācijām iesaistīties šajā procesā.

Ierēdņiem, savukārt, ir jāiemācās nevis aizbildnieciski vērtēt nevalstisko pedagogu biedrību nesavtīgo darbu, bet gan izmantot šo organizāciju biedru intelektuālo potenciālu, kas būtiski pārsniedz ierēdņu kompetenci praktiskos izglītības jautājumos. Pedagogu profesionālā atbalsta projekta 1 ietvaros VIAA šobrīd mēģina noskaidrot, kā vairot skolotāju biedrību kapacitāti. Taču svarīgākais ir nevis tas, cik lielas ir šādas biedrības, cik skaistas ir to mājas lapas un kā iemācīt tām piesaistīt naudu, bet – ko tās sniedz citiem skolotājiem, kā var palīdzēt izglītības politikas veidošanā, sniedzot ierēdņiem atgriezenisko saiti, ekspertējot dokumentus, konstatējot trūkumus, piedāvājot risinājumus un inovatīvas idejas.

Domājot par veicamajiem darbiem, der atcerēties, kas noticis izglītībā Latvijas neatkarības 36 gados. Par nopietnām reformām vispārējā izglītībā var saukt tikai divas: a) to, kas notika 20. gs. 90 gados un b) projektu " Skola2030".

Pirmajā gadījumā akcents bija uz skolu un skolotāju atbrīvošanu no padomju okupācijas sistēmas žņaugiem un komunistiskās ideoloģijas. Jaunumi izglītības vadības jomā tolaik bija mācību satura regulācija ar standartiem mācību priekšmetos un skolu akreditācijas. Skolotājs nu varēja brīvi veidot mācību satura apguvi ar paša izstrādātu programmu. Bija, protams, arī valsts piedāvātas mācību programmas tiem skolotājiem, kuri nespēja paši veidot savas oriģinālās. Izdevniecības tika mudinātas veidot inovatīvas mācību grāmatas. Pavērās iespējas dibināt privātskolas. Nedaudz vēlāk reformu noslēdza centralizēto eksāmenu ieviešana.

Taču reformas vājā vieta bija tas, ka tika atstāts novārtā skolu nodrošinājums ar mācību līdzekļiem un metodisko atbalstu. Pat tās struktūras, kas bija atlikušas no okupācijas laikiem metodiskā atbalsta jomā, pamazām tika likvidētas, nevis pārveidotas. Cerība, ka tikai brīvais tirgus izglītībā atrisinās visas problēmas, bija utopiska. Arī pārāk brīvā mācību priekšmetu izvēle vidusskolās tika pamatoti kritizēta.

Kā vienmēr pēc pārmērībām vienā virzienā, sekoja pārspīlējumi pretējā virzienā. Gadu gaitā vairojās ažiotāža ap centralizētiem eksāmeniem. Tikai pēc tiem tad arī tika vērtētas skolas un skolotāji. Izglītības politika arvien vairāk virzījās "skrūvju piegriešanas" virzienā. Līdz pat diskusijām TV – vai nevajadzētu kontroles nolūkos filmēt skolotāju darbu klasē.

Šādā situācijā jauno projektu "Skola 2030" skolotāji uztvēra ar cerībām. Akcents projekta pieteikumā bija tieši uz metodisko pieeju daudzveidību, plašu skolotāju sadarbību skolās, lai veidotu individualizētu mācību satura apguvi, ņemot vērā konkrētās skolas un skolēnu īpatnības un vajadzības. Beidzot izmaiņas izglītībā bija nodrošinātas arī ar nopietnu finansējumu, tika izmantoti Eiropas Savienības resursi. Bija tieši tas, kā pietrūka 20. gadsimta 90-to gadu reformām.

Taču šoreiz problēma bija tajā, ka reformu veidotāji paļāvās tikai uz saviem spēkiem, piesaistot tikai tādus cilvēkus, kuri bez ierunām piekrita vadībai un tā brīža ideoloģiskajai pozīcijai. Naudu tērēja semināriem, prezentācijām un skaidrošanai, bet mazāk mācību satura detalizētai izstrādei. Tie mācību priekšmeti (piemēram, fizika, ķīmija, mūzika), kur satura izstrādē piedalījās vai nu pieredzējušāki pedagogi, vai skolotāju biedrības, saglabāja savas kvalitātes. Citi, kur toni noteica neapdomība un neaprobētas idejas, bija zaudētāji. Īpaši diskutabla bija vēstures sapludināšana ar sociālajām zinībām, kas joprojām ir neatrisināta problēma.

Jaunievedums bija mācību priekšmetu pārvietošana no vienas jomas uz citu jomu. Tā bija maz pamatota. Mācību satura aprakstu vietā standartos parādījās skolēniem sasniedzamie rezultāti, turklāt tikai ik pa trim gadiem 2 . No vidējās izglītības pazuda tādi mācību priekšmeti kā ētika, loģika, reliģiju vēsture. Tikai dažās skolās tiek mācīta filozofija. Humanitārajos mācību priekšmetos joprojām ir vesela virkne ne pārāk veiksmīgu un samudžinātu formulējumu tieši skolēnu sasniegumu aprakstos. Lai gan "Latvijas Pedagogu dome" (organizācija, kas apvieno 16 dažādu mācību priekšmetu skolotāju biedrību pārstāvjus) standartu apspriešanas gaitā sniedza daudz priekšlikumu un daļu no odioziem formulējumiem ierēdņi laboja, tomēr standartos joprojām ir daudz trūkumu (par to nedaudz zemāk). Diskutabla, protams, bija reformu saistīšana ar "kompetenču pieeju", kas daudzviet pasaulē tiek plaši kritizēta 3 . Pārsteidzoša bija arī reformētāju pašpārliecinātība, pasludinot jebkurus iebildumus un kritiku par atpalicības pazīmi.

Rezultātā nu jau astoņus gadus mēs strādājam jaunajā sistēmā, kas skārusi ne jau tikai metodikas jomu, bet radījusi dažādus pārkārtojumus, kas sākotnēji nemaz netika deklarēti.

Protams, daudz vairāk par strukturālām un izglītības satura izmaiņām vecākiem un skolotājiem aktuālāki vienmēr ir likušies skolēnu uzvedības jautājumi. Tomēr mobingam, nesavaldībai, jauniešu depresijām, uztveres un koncentrācijas trūkumam, viedtālruņu atkarībai un citām uzvedības problēmām ir dziļāki cēloņi. Un tas nav tikai instrumentu trūkums konkrētu gadījumu risināšanai, piemēram, skolēnu vai skolotāju pasargāšanai no vardarbības. Minētās negatīvās parādības lielā mērā ir audzināšanas jeb vērtībizglītības nepietiekamības rezultāts. "Skola2030" projektā tapušo izglītības standartu mērķos ir atsauce uz vērtību dimensiju (tostarp uz audzināšanas vadlīnijām 4 ), diemžēl ļoti maz no tā atspoguļojas skolēniem sasniedzamajos rezultātos.

Standartu un reformu detalizētu analīzi var atrast monogrāfijā "Izglītības mērķi kultūras paradigmu maiņās" 5 . Ieskatam var minēt dažas dīvainas iezīmes. Tiesības katrā standartā, piemēram, minētas vismaz divas reizes biežāk nekā pienākumi. Abos Vispārējās izglītības standartos nav vārdu salikumu vispārcilvēciskās vērtības, kopējais labums, brīvības cīņas . Jēdziens "brīvība" neparādās Pamatizglītība standarta sasniedzamajos rezultātos. Savukārt Vispārējā vidējās izglītības standartā 6 minētais jēdziens "vārda brīvība" raksturo tikai vienu no brīvības izpausmēm.

Lai gan Satversmes ievadā pausts skaidrs nosodījums totalitārajiem režīmiem, ne vienā no standartiem tas nav aktualizēts. Nav prasības spēt argumentēti nosodīt okupāciju, totalitārismu, nacistisko un komunistisko režīmu. Tiesa gan, Pamatizglītības standartā ir noteikts, ka skolēns atpazīst vardarbīgās ideoloģijas un skaidro to neatbilstību spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, cilvēktiesību un vispārējām demokrātiskas sabiedrības normām. Tomēr šāds formulējums – "vardarbīgas ideoloģijas" – ir pārāk nekonkrēts, vispārīgs un dažādi interpretējams. Reaģējot uz "Latvijas Pedagogu domes" ieteikumiem, Pamatizglītības standartā savulaik tika iekļauta atsauce uz NATO un ANO (standarta projektā tās nebija). Tomēr Vidējās izglītības standartā nekā tāda nav, lai gan šķiet, ka tieši šajā vecumposmā par šīm organizācijām zināt būtu vēl svarīgāk.

Nevienā no standartiem nav minēti vārdi sirdsapziņa, saprāts, brālība, mīlestība, laime, meli, nāve, ciešanas, harmonija . Vārds "ģimene", kas pamatizglītībā minēts vismaz 17 reizes, vidējās izglītības standarta sasniedzamajos rezultātos parādās vairs tikai trīs reizes. Jēdziena lietošanas biežuma proporcija ir dīvaina, neloģiska. Nav arī minēts par vecāku, vecvecāku, mātes un tēva lomu (lai gan, skaidrojot par ģimeni, to, protams, var ietvert mācību procesā).

Dzimumdzīve ir minēta tikai vienreiz Pamatizglītības standartā ( dzimumdzīves atlikšana veselības jomā), Vidējās izglītības standartā ne reizi, bet seksualitāte – vienu reizi Vidējās izglītības standartā, Pamatizglītības standartā ne reizi. Par dzimumu atšķirībām vēstīts Vidējās izglītības standartā, bet tikai bioloģijas jomā.

Nav svarīgā jēdziena "civilizācija", nav minēts parlamentārisms, liberālisms, konservatīvisms, nevardarbība, miers, rasisms un holokausts . Pēdējā jēdziena neesamība faktiski nozīmē to, ka skolēniem valsts nav paredzējusi iespēju diskutēt par šo traģisko lappusi cilvēces vēsturē. Tieši zināšanas un diskusijas par šādiem notikumiem, nevainīgiem upuriem un viņu glābējiem ir neatsverams palīgs līdzcietības, nesavtības, drosmes un cilvēkmīlestības ideālu apzināšanā un izkopšanā. Nenosaucot lietas konkrētos vārdos, mēs riskējam daudz ko būtisku neaplūkot vai aplūkot virspusēji. Protams, standartu nekonkrētību mēģina labot ar mācību programmām un mācību grāmatām (paldies to veidotājiem!). Tomēr tās nav obligātas!

Pozitīvi vērtējams, ka Pamatizglītības standartā divreiz, bet Vidējās izglītības standartā vienreiz ir minēti Dziesmu un deju svētki, izcelta arī folklora, pamatizglītībā pat paredzēts diskutēt par eksistenciāliem jautājumiem. Daudz plašāk nekā standartos vērtības un tikumi atsegti dažādos mācību programmu paraugos. Ārpus "Skola2030" Latvijas Universitātes projektā ARETE research ir izstrādāta arī detalizēta programma audzināšanas stundām 7 . Svarīgi šo praktisko vērtībizglītības dimensiju popularizēt un paplašināt.