Izaicinājums – augošās parāda izmaksas

Vislielākās valdības kopējā parāda izmaksas Eiropas Savienībā (ES) pērn bija Rumānijā (5,2%), sekoja Polija (4,5%), Čehija (3,1%) un Itālija (3,0%). Savukārt viszemākās – Īrijai (1,4%), tai sekoja Luksemburga (1,5%), Nīderlande (1,7%), Vācija (1,8%), kā arī Francija, Somija un Zviedrija (visas 1,9%), liecina Eurostat dati (dati nav zināmi par Bulgāriju, Ungāriju un Slovēniju). Visu triju Baltijas valstu parādu izmaksas ir līdzīgas un ir vidējas uz citu Eiropas valstu fona: attiecīgi Igaunijai un Latvijai – 2,5%, Lietuvai – 2,3%.

Fiskālās disciplīnas padomes (FDP) sekretārs Normunds Malnačs vērtē, ka Latvijas parāda izmaksas uz Eiropas valstu fona pašlaik ir samērīgas un kopumā atbilstošas Latvijas riska profilam. Latvija atrodas tuvu ES valstu kopējai sakarībai starp parāda līmeni un procentu maksājumiem. Tas nozīmē, ka Latvijas parāda apkalpošanas izmaksas pašlaik būtiski neatšķiras no tirgus vidējiem nosacījumiem un nerada papildu riskus salīdzinājumā ar citām ES valstīm. Vienlaikus jāņem vērā, ka turpmāks valsts parāda pieaugums nozīmēs arī augstākus procentu maksājumus un lielāku spiedienu uz budžetu.

Arī rēķinot parāda apkalpošanas izmaksas pret iekšzemes kopproduktu (IKP), Latvijas procentu maksājumi ES līmenī šobrīd vērtējami kā mēreni. 2025. gadā tās bija zemākas nekā vairākās valstīs ārpus eirozonas, piemēram, Rumānijā, Polijā un Čehijā, un līdzīgas kā dažās ļoti augsta kredītreitinga eirozonas valstīm, piemēram, Vācijā un Nīderlandē. Vienlaikus pēc šī rādītāja Baltijas valstu mērogā Latvijas procentu maksājumi par valsts parādu ir augstākie. «Latvijai Baltijas valstu vidū ir augstākais valsts parāds un procentu maksājumi, kas pērn sasniedza 1,1% no IKP. Pēdējo piecu gadu laikā šie izdevumi ir dubultojušies. Parāda apkalpošanas izmaksas šobrīd jau ir salīdzināmas ar izdevumiem par ambulatorajiem pakalpojumiem vai atbalstu ģimenēm un bērniem, ko citos apstākļos varētu dubultot,» norāda Latvijas Bankas ekonomiste Baiba Brusbārde.

Ļoti būtiska ir arī parāda pārfinansēšanas stratēģija. «Valsts parāda izmaksas nosaka ne tikai šodienas tirgus likmes, bet arī parāda termiņu struktūra, tuvākajos gados pārfinansējamā parāda apjoms un tas, cik liela parāda daļa iepriekš emitēta ar fiksētām zemām likmēm. Valstis, kas zemās likmes fiksēja uz ilgāku termiņu, procentu likmju kāpumu izjūt pakāpeniskāk. Savukārt valstis ar īsāku parāda termiņu struktūru vai lielāku pārfinansēšanas apjomu augstāku likmju ietekmi budžetā izjūt ātrāk,» teic N. Malnačs.

Tā B. Brusbārde atgādina, ka laikā, kad likmes bija ļoti zemas vai pat negatīvas, parāda apkalpošana valstīm bija salīdzinoši lēta. Tomēr pakāpeniski pienāca brīdis, kad agrāk emitētais parāds bija jāaizstāj ar jaunu finansējumu par augstākām likmēm. Tas palielināja procentu izdevumus valstu budžetos. Turklāt šis pieaugums ir noturīgs, jo budžeta deficīti saglabājas augsti un parādu līmeņi turpina kāpt.

Piemēram, pēdējos gados Igaunijā novēroto straujo procentu maksājumu kāpumu (no 0,0% no IKP 2019. gadā līdz 0,6 % no IKP 2024. gadā) lielā mērā skaidro ar sākotnēji ļoti zemo parāda līmeni un jauniem aizņēmumiem augstāku procentu likmju vidē. Ja parāda portfelis ir neliels, jaunas emisijas par augstākām likmēm daudz straujāk ietekmē vidējo parāda izmaksu rādītāju. «Savukārt 2025. gada dati rāda, ka Igaunijā izdevumi par parāda apkalpošanu samazinājās. Tas apliecina, ka gada pārmaiņas var būt jutīgas pret konkrētu emisiju, dzēšanas un pārfinansēšanās struktūru,» skaidro B. Brusbārde.

Valsts valūtai ir ietekme uz parāda apkalpošanas izmaksām, tomēr tā nav vienīgais noteicošais faktors. Dalība eirozonā samazina valūtas risku un parasti palīdz aizņemties ar stabilākiem nosacījumiem. Latvijai kā mazai un atvērtai ekonomikai eirozona sniedz būtisku stabilitātes priekšrocību, atzīmē N. Malnačs. Savukārt valstīm ar savu valūtu teorētiski ir lielāka monetārās politikas elastība, taču investori papildus vērtē valūtas kursa, inflācijas un politikas uzticamības riskus. Tāpēc daļai valstu ārpus eirozonas parāda izmaksas var būt augstākas.

Eirozonas valstīm valūtas risks valdības parāda struktūrā ir ļoti ierobežots, jo gandrīz viss parāds ir eiro valūtā.

Savukārt valstīs ārpus eirozonas parāda struktūra un izmaksas atšķiras. Lielākoties valsts parāds ir nacionālajā valūtā (piemēram, Zviedrijā un Čehijā pārsniedz 90%). Tomēr daļai valstu būtiska parāda daļa ir ārvalstu valūtās (piemēram, Rumānijā 53% un Ungārijā 32%). B. Brusbārde teic, ka šādos gadījumos investori procentu likmēs var iekļaut arī valūtas, inflācijas un monetārās politikas riskus. Vienlaikus aizņemšanās cenu ietekmē arī valsts kredītreitings, fiskālā politika, parāda līmenis, inflācijas gaidas, ārējā nenoteiktība un citi faktori.

«Latvijas gadījumā galvenais izaicinājums nav tas, ka pašreizējās parāda izmaksas būtu īpaši augstas, bet gan tas, ka tās pieaug,» norāda N. Malnačs. FDP prognozes liecina, ka parāda apkalpošanas procentu maksājumi 2026. gadā plānoti 1,3% no IKP, 2027.–2028. gadā – 1,4% no IKP, bet 2029.–2030. gadā – jau 1,6% no IKP. Tas nozīmē pieaugumu no 606 miljoniem eiro 2026. gadā līdz 901 miljonam eiro 2030. gadā. Tādējādi Latvijas parāda izmaksas šobrīd var raksturot kā kontrolējamas, bet ar skaidru augšupvērstu tendenci. Tas nozīmē, ka fiskālajai politikai jābūt piesardzīgai. Pieaugoši aizsardzības izdevumi, ierobežota fiskālā telpa un augstākas procentu likmes var pakāpeniski samazināt iespējas finansēt citas valsts prioritātes.

Arī Latvijas Bankas 2026. gada jūnija makroekonomisko prognožu pārskatā norādīts, ka budžeta procentu maksājumiem par valsts parādu turpmākajos gados turpinās pieaugt, ņemot vērā augošo aizņemšanos un esošā parāda refinansēšanu ar augstākām procentu likmēm. Tas nozīmē, ka fiskālajai disciplīnai un pārdomātai parāda vadībai būs arvien lielāka nozīme.

Kopumā Latvijas parāda izmaksas Eiropas kontekstā ir mērenas, tomēr tās pieaug. Arī Latvijas Bankā uzsver, ka, palielinoties parāda procentu maksājumiem, samazinās fiskālā telpa citām prioritātēm. Dalība eirozonā palīdz mazināt valūtas risku, tomēr tā automātiski negarantē zemākas aizņemšanās izmaksas. Ilgtspējīgas parāda izmaksas ilgtermiņā balstās uz uzticamu fiskālo politiku, pārdomātu vadību un investoru pārliecību, ka valsts spēs apkalpot savu parādu arī mazāk labvēlīgos apstākļos.