Loma izspēlēta līdz galam un pilnībā. Aktieri Mārtiņu Vērdiņu pieminot

Mans vārds ir Mārtiņš. Uzvārds – Vērdiņš, sena naudiņa. Arī manu tēvu sauca par Mārtiņu un vēl citus cilvēkus man apkārt. Protams, ka es esmu aktieris, un tāds es būšu līdz sava mūža galam. Drošvien sava rakstura dēļ diezgan bieži esmu nonācis situācijās, kad man vajadzēja darīt kaut ko citu, un tā es esmu bijis gan krāsotājs, gan kurinātājs, gan sētnieks, gan mežstrādnieks, tur varētu saukt vēl, bet šobrīd esmu apsargs – tā Mārtiņš Vērdiņš stāsta par sevi Andra Spila videomateriālā, kas meklējams Teātra muzeja mājaslapā.

Neilgi pirms Jāņiem aktieris un mākslinieks Mārtiņš Vērdiņš 85 gadu vecumā devās mūžībā, par to paziņojot ar paša rakstītiem vienkāršiem un apskaidrotiem atvadu vārdiem: "Te Es! Mārtiņš Vērdiņš (25.01.1941.– 19.06.2026.) – aktieris, mākslinieks, gleznotājs, dekorators, rakstnieks, šoferis, apsargs, zemessargs, Latvijas patriots un vēl šis tas pa vidu."

"Gribēju Jums pavēstīt, ka neilgi pirms Jāņiem, esmu pametis šīs zemes skatuvi. Izrāde manā lomā ir nospēlēta. Izspēlēta līdz galam un pilnībā. Priekškars aizveras lēni… Es dodos tālāk. Tur, kur laikam ir cita režija, dekorācijas, citi skatītāji… Neskumstiet ilgi, ka esmu aizgājis… Pasmaidiet par to, ka reiz satikāmies! Esmu dzīvi dzīvojis piepildīti un ilgi. Dzīvi, kurā bija sapņi, darbs, mīlestība, draugi un krāsu gamma."

Mārtiņš Vērdiņš dzimis 1941. gadā Rīgā Operetes teātra aktiera Mārtiņa Vērdiņa ģimenē un uzaudzis Zolitūdē. 1963. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes Aktiermākslas nodaļu un pēc studijām pievienojies toreizējā Drāmas teātra trupai. Savas karjeras laikā Vērdiņš strādājis vairākos teātros – no 1970. līdz 1975. gadam viņš bija Valmieras teātra aktieris, bet 24 gadus, no 1975. līdz 1999. gadam, piederēja Dailes teātra trupai un atveidoja daudzveidīgas lomas.

"Mēs atceramies viņu kā Mindauga Vismantu, Jāzepa un viņa brāļu Leviju, Raiņa Induli. Šajās un daudzās citās lomās teātrī un kino aktieris ir sevi atklājis kā jūtīgu mākslinieku un dziļu raksturu pētnieku. Tomēr viņa radošais gars neaprobežojās tikai ar aktierspēli – tikpat spilgti viņa personība un talants izpaudās arī paša radītajos vizuālās mākslas darbos un grāmatās," teikts Dailes teātra atvadvārdos.

Līdzās darbam teātrī Vērdiņš piedalījās arī kino un televīzijas projektos, kļūstot pazīstams plašākai auditorijai. Viņš piedalījies tādās filmās kā Vella kalpi (1970), Robina Huda bultas (1975), Ezera sonāte (1976), Kļūstiet mana sievasmāte! (1977), Gaidiet "Džonu Graftonu" (1979), Trīs dienas pārdomām (1980), Mirāža (1983), Aveņu vīns (1984) un Zītaru dzimta (1989). Mārtiņš Vērdiņš nodarbojies arī ar glezniecību un rakstīšanu – izdevis savu atmiņu grāmatu Epizodes un uzrakstījis grāmatu Aktrise Mirdza Martinsone par savu dzīvesbiedri.

Mārtiņam Vērdiņam bija pateicīgs balss tembrs un temperaments dzejas lasīšanai. Viņš piederēja nopietno, uz izaugsmi tendēto aktieru cunftei, kuri daudz lauzīja galvu par profesijas smalkumiem. Tā, piemēram, dubultintervijā ar domubiedru un dzīvesbiedri Dailes teātra aktrisi Mirdzu Martinsoni uz viņas jautājumu "ar ko tev saistās darbs kino?" aktieris atbildējis: "Iespēju noskatīties uz sevi no malas, redzēt savas kļūdas. Krāt pieredzi lomām, kuras (es ceru) vēl tikai būs. Darbs kino iemāca kaut vai nēsāt ārsta virsvalku, miliča formastērpu. Tēlojot vienu no savām lielākajām lomām – ohrankas aģentu Otcovu filmā Gaidiet "Džonu Graftonu" –, iemācījos vadīt zvejnieku motorlaivu. Jutos apmierināts, kad tajā reizē no kāda zvejnieka dzirdēju jautājumu: "Vai tev rados nav zvejnieki?" ( Padomju Jaunatne. 12.03.1983.)