Inna no Odesas – gide, kas zina ne tikai Rīgas vēsturi

Odesiete Inna plānoja Latvijā strādāt par ārsti, viņai ir liela darba pieredze Ukrainas medicīnas iestādēs. Taču birokrātijas dēļ tas neizdevās. Un viņa kardināli mainīja profesiju – devās mācīties par gidi, jo vēsture ir viņas hobijs. Viņu visā atbalsta vīrs, viņš ir no Ventspils, kur ģimene arī tagad dzīvo.

LSM publikāciju sērijā “Тепер — у Латвії” (“Tagad – Latvijā” – no ukraiņu valodas) ukraiņi, kas šeit nokļuvuši kara dēļ, stāsta par to, kā rit viņu dzīve valstī, kas vēl nesen viņiem bija pilnīgi jauna. Seriāla autore – žurnāliste Oksana Puhačova – pati ir izgājusi kara bēgļu ceļus un kopš 2022. gada dzīvo Latvijā.

Uz Latviju Inna Ukraineca atbrauca no Odesas. Par dzīvesvietas maiņu viņa domāja jau agrāk, vēl pirms "lielā" kara.

"Pandēmijas laikā bija liels medicīnas personāla deficīts, arī Eiropas Savienības valstīs. Polijā tika sākta programma, kurā ārsti no austrumiem – no Ukrainas, Baltkrievijas, Krievijas – varēja ierasties strādāt ar īstermiņa atļauju. Vajadzēja atbilst noteiktām prasībām – bija jābūt atbilstošai izglītībai, darba pieredzei, nepieciešamajai dokumentu paketei, valodas zināšanām… Tāpēc mēs ar meitu sākām kursos mācīties poļu valodu un gatavot visu nepieciešamo."

Innai ir 12 gadu stāžs medicīnā, viņas specializācija ir anestezioloģija. Viņa gribēja turpināt medicīnas praksi Polijā, bet vēlāk tur, iespējams, arī palikt.

"Tieši šajā periodā es iepazinos ar vīrieti no Latvijas. Tāpat kā daudzi tagad – internetā, "Facebook" grupā. Jutām, ka starp mums radušās simpātijas, sākām biežāk sazināties. Paralēli es gatavojos pārcelties uz Poliju, uz turieni pārcēlos kopā ar meitu. Mēs nodzīvojām tur apmēram gadu, es strādāju. Bet pēc tam tagadējais vīrs mani bildināja, un tā es nonācu Latvijā," stāsta Inna.

Viņa teic, ka nenožēlo pārcelšanos uz Latviju. Kad viņa runā par savu vīru, viņas balss kļūst siltāka.

"Es patiešām priecājos, ka atrodos līdzās viņam un ka mums tagad ir viens ceļš. Vīrs par mani rūpējas, pārdzīvo par to, kā es jūtos. Patiešām, viss ir lieliski."

Kopš 2023. gada Inna ar ģimeni dzīvo Ventspilī. Latvijā viņa gribēja turpināt medicīnas praksi. Tomēr diemžēl neizdevās. Ukrainā mainījās procedūra, kā tiek izsniegts kvalifikācijas apliecinājums medicīnas darbiniekiem darbam ārzemēs, un dokumentu, ko bija gatavi pieņemt Latvijā, viņai neizdevās saņemt.

Vienīgais variants, kas palika Innai, bija nokārtot latviešu valodas eksāmenu C1 līmenī un vēl vienu eksāmenu – profesionāli medicīnisku.

šī ilgā cīņa par dokumentu, par tiesībām strādāt specialitātē mani bija nomocījusi.

Es zināju, ka citi ukraiņu ārsti bija saņēmuši nepieciešamos dokumentus un jau strādā Latvijā. Bet man nekas neizdevās. Tas mani morāli ļoti ietekmēja."

Inna sāka domāt, ko darīt tālāk, jo viņa gribēja strādāt, realizēt sevi dzīvē.

"Es sāku apdomāt variantus – ja ne medicīna, tad kas tas varētu būt. Un tieši tad parādījās Sarkanā Krusta programma pārkvalificēšanās atbalstam."

Sarkanais Krusts Latvijā īstenoja programmu, kurā ukraiņiem, kas bija saņēmuši pagaidu aizsardzības statusu, tika piešķirti 200 eiro mācībām Latvijā.

"Tas bija sava veida līdzfinansējums tiem, kas gribēja mācīties kursos, lai iegūtu jaunas zināšanas un, iespējams, mainītu profesiju. Ja mācību maksa pārsniedza 200 eiro, starpība bija jāsedz pašam."

Inna izvēlējās gida profesiju. Vēsture ir viņas aizraušanās, hobijs. Stāsta, ka Ukrainā, lai kur viņa nenonāktu, vienmēr interesējusies par novada vēsturi, arhitektūru un apskates vērtajām vietām, bieži gājusi ekskursijās.

Inna (labajā pusē) ar draugiem Ventspilī

"Latviešu valodu es zinu A2 līmenī, esmu nokārtojusi eksāmenu. Ar šo līmeni pietiek, lai uzturētu vienkāršas sarunas, bet nepietiek, lai mācītos. Tāpēc izvēlējos kursus, kuros var apgūt gida profesiju krievu valodā."

Mācības bija pamatīgas. Inna regulāri brauca no Ventspils uz Rīgu, jo vajadzēja apgūt arhitektūru, maršrutus un citas lietas.

Vajadzēja staigāt, skatīties, aprakstīt… Sēžot mājās, to iemācīties nav iespējams.

Vispār izvirzīju sev mērķi – apgūt šo profesiju. Mācījos četrus mēnešus, mums bija 160 mācību stundas. Pasniedzēja ļoti centās, deva mums daudz zināšanu. Sākām mācīties pieci, līdz galam tikām trīs. Un mēs visi saņēmām gidu sertifikātus."

Rīgas vēsture ir diezgan plaša un saistīta ar vairākiem periodiem. Inna stāsta, ka bija jāapgūst Latvijas galvaspilsētas vismaz pēdējo 800 gadu vēsture.

"Šī informācija ne uzreiz "atnāk", jālasa, jāpārlasa, jāmeklē apliecinājumi fotogrāfijām. Es, piemēram, braucu uz Latvijas Nacionālo bibliotēku pēc grāmatām. Labas grāmatas atradu arī šeit, Ventspilī."

Nākamie gidi kārtoja praktisko eksāmenu Rīgas ielās.

Tur katram tika kāds objekts (arhitektūras piemineklis, Rīgas ēka – O.P.), un vajadzēja par to pastāstīt.

"Pasniedzēja vērsa uzmanību uz mūsu kļūdām, laboja neprecizitātes… Ir svarīgi, kā gids "izvieto" ekskursijas grupu, jo objekts labi jāredz visiem, arī pareizi jāsāk stāstījums vai, pārejot no vienas vietas uz citu, jāstāsta kaut kas atbilstošs situācijai. Vienlaikus stāstījums nedrīkst būt pārblīvēts ar datumiem, jo tūrists neuztvers visu saņemto informāciju… Līdz šim uzturu kontaktus ar pasniedzēju, braucu uz viņas ekskursijām un smeļos no viņas pieredzi, to viņa krājusi divdesmit gadus."

Inna ir saņēmusi licenci ekskursiju vadīšanai Rīgā un gandrīz visā pārējā Latvijas teritorijā. Viņas [vārds iekļauts](https://www.liveriga.com/lv/7489-rigas-sertificeto-gidu-saraksts?lang=LV&name=&cert=)Latvijas sertificēto gidu datu bāzē, un katrs var ar viņu sazināties, lai vienotos par ekskursijas vadīšanu. Ekskursijas viņa vada ukraiņu un poļu valodā. Viņa arī noformējusi pašnodarbinātās statusu.

Inna apgūst Kurzemes vēsturi. Viņa dzīvo šajā reģionā, tādēļ līdztekus ekskursijām pa Rīgu gribētu strādāt tur. Pašlaik apgūst Kuldīgu, nākamā būs Liepāja. Zināšanas par Ventspili jau ir.

"Esmu jau vadījusi vairākas ekskursijas pa Rīgu. Mani klausījās, uzdeva jautājumus, un es sapratu, ka cilvēkiem ir interesanti. Ekskursijas beigās es dāvinu atklātnītes ar Rīgas fotogrāfijām.

Reiz man uzdāvināja konfekšu kārbu no Ukrainas, un tas bija tik mīļi, ka es gandrīz apraudājos. Man ļoti patīk mans jaunais darbs, tomēr es esmu tikai ceļa sākumā.

Ekskursijai Inna rūpīgi gatavojas. Izvēlas maršrutu, sastāda objektu sarakstu un sīki tos izpēta. Vispirms iziet šo maršrutu pati, lai nepalaistu garām pašu interesantāko, kā arī gatavojas iespējamiem ekskursantu jautājumiem.

Informācijas avoti Latvijas pilsētu vēstures apgūšanai ir dažādi. Tomēr galvenokārt tās ir bibliotēkas. Ja gadās senas fotogrāfijas, viņa tās pārfotografē, bet pēc tam meklē informāciju par to, kas tajās redzams – ja tas ir dokuments, tad par ko tas ir, ja cilvēki vai ēka, tad pēc iespējas vairāk par viņiem vai to. "Skatos arhīvos, kā veidojies tā vai cita objekta liktenis."

Inna seko tam, kā strādā citi gidi, skatās viņu "YouTube" kanālus. Atceros [par gidu](https://www.facebook.com/profile.php?id=61578739884735)no Čerkasu apgabala Umaņas, kura ekskursijas vienmēr notiek interaktīvā režīmā ar tūristiem.

Vai kā strādāt ar dažādām grupām, jo, piemēram, mēdz būt ekskursiju grupas, kurās ir darbinieki, kas uz pilsētu atbraukuši komandējumā, un ar viņiem ir sava darba specifika. Vai kā strādāt ar bērnu grupu."

Inna stāsta, ka ar laiku plāno "iesaistīt" sociālos medijus. Jo tie palīdz popularizēt pakalpojumu, pašu gidu un tādā veidā veicina klientu piesaistīšanu: "Vajadzīgs moments, vajadzīgas šīs saliktās puzles. Iekšēji esmu gatava."

Izdevīgā brīdī Inna savam vīram stāsta interesantus faktus par Ventspili vai Latviju.

Kad mēs braucam garām kādām Latvijas ievērojamām vietām, es stāstu vīram par notikumiem, kas tur norisinājušies pirms daudziem gadiem.

Piemēram, par to, ka pirmā filma Latvijā uzņemta Ventspilī, un ka tas bija XX gadsimta sākumā. Vīrs, kurš ir šejienietis, brīnās, jo to nav zinājis, Vai arī parādu viņam vecāko ēku Ventspilī."

Reiz Innas meita lūdza viņai sarīkot nelielu ekskursiju pa Rīgu. "Meitai patika. Viņa bija pārsteigta, viņai bija jautri un interesanti."

Innas meita ir kļuvusi par kādas Ventspils skolas absolventi. Pēc Innas teiktā, viņas meitai šejienes skolā bijušas labākas sekmes mācībās nekā skolā Ukrainā.

"Veltīja daudz pūļu mācībām, viņa ir liela malace! Meita interesējas par lingvistiku, par dažādām datorprogrammām. Tomēr viņa vairāk sliecas uz humanitārām lietām, tāpēc vēlētos mācīties svešvalodas – angļu, vācu."