Aigars Lazdiņš: ko es lasīju pie Jāņu ugunskura

Jūnijā ar jomu virsū nāk atvaļinājumu laiks, kalendārs šogad neskopojās arī ar īpaši garām saulgriežu brīvdienām, bet māte daba – ar pirmajiem karstuma viļņiem. Šādos apstākļos, protams, gribas vairāk baudīt dabu, mazāk sēdēt ieurbušamies datora vai telefona ekrānā. Tomēr ne pasaulē, ne Latvijā dzīve neapstājas tikai tāpēc, ka tev vai man tā gribētos. Tādēļ arī "Delfi" jūnijā bija lasāmi un skatāmi daudzi brīnišķīgi raksti gan par labām, gan ne tik labām parādībām un notikumiem. Te mana izlase ar desmit jūnijā publicētiem materiāliem, kurus, ja iepriekš palaidi garām, tad tagad apskati gan!

Kolēģes Annas Apīnes stāstījums par luterāņu mācītāja Rolanda Eimaņa iespējamo seksuālo vardarbību pret nepilngadīgām sievietēm pāršalca Latviju ļoti skaļi. Kā stāsta cietusī, mācītājs tā vietā, lai sociāli neaizsargātām draudzes jaunietēm palīdzētu, izmantojis viņas savu tieksmju apmierināšanai.

Visu cieņu cietušajām, kuras spēja saņemties drosmi runāt par piedzīvoto un meklēt taisnīgumu. Mazāk cieņas likumsargiem, kuri negribēja ierosināt izmeklēšanu. Daudz cieņas punktu manās acīs neizpelnās arī abas Latvijas luterāņu baznīcas. LELB par to, ka acīmredzot nav ieviesusi tādus kontroles mehānismus, kas pasargātu ticīgus jauniešus no varmācības. Savukārt LELBP par to, ka Eimani uzņēma savās rindās laikā, kad, cik saprotams, pret viņu turpinājās tiesas process par marihuānas audzēšanu.

Ar antivakseriem man nekad nav bijis pa ceļam. Ne covid-19 pandēmijas laikā, ne pirms, ne pēc. Arī ar ērcēm man nav pa ceļam, tādēļ pret encefalītu potējos regulāri. Žēl, ka potes nav pret otru ērču pārnēsāto kaiti laima slimību. Ja tāda būtu, Latvijas meži un pļavas vakcinētam cilvēkam būtu tik droši, kā reti kura cita vieta pasaulē. Tādēļ ar lielu interesi izlasīju Evelīnas Jansones stāstījumu par to, ka Latvijā varētu tapt pasaulē pirmā patiesi efektīvā vakcīna pret šo kaiti.

Ja spējat nenobīties no CspZ un OspA proteīnu savstarpējo atšķirību analīzes, tad ne tikai uzzināsiet, kādēļ šāda vakcīna tik ilgi nav tapusi, kādēļ tieši Latvijā varam būt tās izgudrotāji un cik daudzus upurus zinātnes vārdā ir gatavi nest patiesi dedzīgi cilvēki!

Nekur tālu neaizejot ne no potēm, ne zinātnes, Līvai Danielai Borisovai sanākusi visnotaļ interesanta saruna ar Ņikitu Trojanski. Jaunais zinātnieks, ko Covid-19 pandēmijas laikā visi iepazinām kā epidemiologu tagad ķēries pie mākslīgā intelekta un piesaista miljonus sava jaunuzņēmuma investīcijās. Ko tieši viņš plāno darīt, ko domā par Latvijas politiku un izglītības sistēmu? Par to intervijā.

Ceru, ka lasītājs neapvainosies, ja īpaši izcelšu savu vistuvāko kolēģu – "Delfi TV" žurnālistu veikumu. Laura Ozoliņa no rudens "Delfi" uzņemsies jaunus pienākumus, tādēļ intervija ar iekšlietu ministru Jāni Dombravu (NA) bija viņas pēdējais uznāciens "Spried ar Delfi" ēterā pārskatāmā nākotnē. Un uznāciens sanāca patiesi labs!

Dombrava nekad nav bijis politiķis, kurš pārspīlēti "filtrē" sakāmo, lai ieturētos politkorektuma rāmjos. Arī šī nebija tā reize. Neiztika bez draudiem valsts nodevībā apsūdzēt katastrofu pārvaldības centru projektētājus un politiskiem komentāriem par tiesu darbību.

Jaunais premjers Andris Kulbergs (AS) savu īso pirmsvēlēšanu valdīšanu sācis visnotaļ enerģiski, tomēr ciniķi jau pamanījuši, ka dažas lietas, kas Saeimas opozīcijā šķita vienkārši risināms – vajag tikai politisko gribu! – tagad vairs nemaz tik vienkāršas nešķiet. Piemēram, visas tirdzniecības pārtraukšana ar agresorvalsti Krieviju, vai neizdarību izsvēpēšana no gadsimta infrastruktūras projekta " Rail Baltica ".

Tomēr Kulbergs "Rail Baltica" jautājumos ir gan iedziļinājies, gan prot par tiem komunicēt labāk nekā teju jebkurš cits Latvijas politiķis. Tas ļoti skaisti iezīmējās arī viņa sniegtajā intervijā Alinai Lastovskai. Proti, problēmas ar "Rail Baltic" esot visiem, pārējie Baltijas kaimiņi tikai gribot, lai Latvija tās pirmā atzīst, jo tad paši izskatīsies mazāk švaki.

Sporta jomā esmu drīzāk svētdienas fans, ne gardēdis. Tomēr manā apziņā jau pagājušā gada ziemā strauji iespiedās Alberta Šmita vārds, un kopš tā laika Latvijas hokeja jaunā talanta pieminēšana ir viegls veids, kā sporta ziņu portāliem nopelnīt manu "klikšķi". Tādēļ priecē, ka kolēģis Almants Poikāns tepat "Delfi" sarakstījis patiesi interesantu analīzi par to, ko Šmitam sola nonākšana Ņujorkas "Rangers" pēc rekordaugstās piektās vietas NHL draftā.

Ņujorkas fani pret jaunajiem sportistiem necik saudzīgi nav – atcerēsimies kaut vai ņirgāšanos par Kristapu Porziņģi , kad "Knicks" viņu izvēlējās NBA draftā kā nevienam nezināmu eiropieti. Vai Šmitam varētu sanākt līdzīgs veiksmes stāsts – no svešinieka uz "pasaules galvaspilsētas" fanu mīluli? Tas atkarīgs gan no viņa paša, gan lēmumiem, ko turpmāk pieņems "Rangers" vadība. Kādi tie būs? Par to Almants jums pastāstījis gan detalizēti, gan interesanti.

Paliekot pie sporta, nevaru neizcelt jau minētā Almanta un vēl viena kolēģa Jāņa Bendzika raidījumu "D sektors". Abi kungi ne tikai brīnišķīgi intervē labākos sportistus, bet arī nododas veselīgam sportiskajam azartam savā starpā, katru sezonu slēdzot derības. Šīs sezonas noslēguma raidījumā zaudētājam nācās stāties hokeja vārtos, izbaudīt, kādas ir sajūtas, kad dabū ar ripu pa ķiveri.

Nemaz tik traki nebija – te jāsaka milzu paldies Ģirtam Ankipānam, kurš mūsu amatiersportistus uzņēma uz ledus un "piespēlēja" savus gados jaunākos audzēkņus par nomētātājiem, kā arī Kārlim Mežsargam, kurš aizdeva savu vārtsarga formu. Beigu beigās sanāca jautrs izbrauciens un ieskats hokeja dzīvē, kāda tā ir bez NHL miljonu spozmes – jāatzīst, ka arī bez miljoniem tā ir visnotaļ brīnišķīga!

Kaut uz ledus arī vasarā ir gana vēsi, turpat ārpus halles viens pēc otra plosās karstuma viļņi. Rietumeiropā tādi jau šovasar bijuši vairāki, kamēr Latviju svelme vēl tikai mazliet pacepinājusi. Kā būs atlikušo vasaru, to vēl redzēsim, bet interesants un vasarai visnotaļ noderīgs padomu raksts sanācis kolēģei Baibai Cimoškai. Izrādās atsakoties no vecā iemīļotā t-krekla vai pidžamas tu samazini gan sirds slimību, gan sēnīšu riskus un gūsti vēl veselu virkni priekšrocību, kas aprakstītas rakstā.

Kad mācījos pamatskolā, ziņām īpaši nesekoju, bet tik un tā pa ausu galam sanāca dzirdēt par pasākumu ar svešādo nosaukumu " Praids ", kas tolaik Rīgā bija jaunums. Cik atceros, tolaik runa bija par dažiem desmitiem vai simtiem aktīvistu, kuri ciešā policijas uzraudzībā pastaigājās pa Vērmanes dārzu, kamēr "kritiķi" centās viņus apmētāt ar maisiņos ieliktiem izkārnījumiem. Mūsdienās pasākumā jau piedalās tūkstoši, policijai darba arī šķietami mazāk, kaut protestētāji ar plakātiem "grēks tevi pazudinās" nekur nav pazuduši.

Vienalga vai uzskati to par pierādījumu Eiropas un Latvijas morālajam pagrimumam, vai tieši otrādi – tam, ka esam strauji attīstījuši izpratni par cilvēktiesībām – pašķirstīt Kārļa Dambrāna fotogaleriju no pasākuma un apskatīt krāšņākos plakātus un tērpus, ir visai interesanti.

Seko "Delfi" arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!