Migrācija pieņemas spēkā

Lielā tautu staigāšana, kas Eirāzijā risinājās starp mūsu ēras 300. un 700. gadu, bija nieks, ja to salīdzina ar masīvo migrāciju, kāda pasaulē notiek šobrīd. Honkongas zinātnieku aprēķini rāda, ka pērn uz dzīvi citā valstī pārcēlās 35 miljoni cilvēku, un tas ir gandrīz trīskārt vairāk nekā nesenākajā gadsimtu mijā. Turklāt migrācijas apmēri pārspēj demogrāfijas tendences, tādēļ cilvēku skaitu dažādos reģionos vairāk ietekmē cilvēku ieceļošana vai izceļošana nekā jaundzimušo daudzums.

Cilvēku pārvietošanās pasaulē notikusi kopš cilvēces pirmsākumiem. Sākot ar izceļošanu no Āfrikas uz Tuvajiem Austrumiem un Āziju, pēc tam Eiropas apdzīvošanu un Amerikas kolonizēšanu. Pamatīga pārceļošana Eiropā notika arī pēc Romas impērijas sabrukuma, tautām atrodot vai iekarojot jaunas mājvietas.

Tomēr šie vēsturiskie procesi, lai arī bijuši vērienīgi, notikuši salīdzinoši lēni. Kopš 90. gadiem migrācija ieguvusi pavisam citu vērienu un tempu, kas šobrīd sasniedz vienu rekordu pēc otra.

Globālās migrācijas apmēri kopš šā gadsimta sākuma ir pastāvīgi pieauguši, neskaitot divus īslaicīgus kritumus. Pirmais bija saistīts ar 2008. gada finanšu krīzi, bet otrais – ar Covid-19 pandēmiju, kas pilnībā apturēja globālo mobilitāti. Taču kopš cilvēces atgriešanās normālā dzīves ritmā migrācija ir burtiski eksplodējusi. 2000. gadā jaunas mājvietas meklējumos devās aptuveni 13 miljoni cilvēku, savukārt pērn – jau 35 miljoni.