Ne tikai sociāls jautājums
2025. gadā uz vienu pensionāru Latvijā bija aptuveni 2,6 strādājošie, bet 2040. gadā būs divi strādājošie, bet līdz 2060. gadam šis rādītājs varētu sarukt līdz 1,4. Tas nozīmē, ka Latvijas ekonomikas noturība būs atkarīga no senioru finansiālās situācijas. Ja pensionāriem būs pietiekams uzkrātais pensiju kapitāls, viņi turpinās aktīvi tērēt naudu un uzturēt ekonomikas apriti. Ja ne – pieaugs spiediens uz valsts budžetu un sociālo sistēmu.
Šādos apstākļos arvien lielāku nozīmi gūst tā dēvētā sudraba ekonomika – ekonomiskā aktivitāte, ko veido vecākā paaudze.
Nākotnes pensijas apmēru tiešā veidā ietekmēs tagadnē pieņemtie lēmumi darba tirgū. Pensiju 1. un 2. līmenis balstās uz sociālajām iemaksām, taču Latvijā aptuveni trešdaļa nodarbināto sociālās iemaksas veic no minimālās algas vai neveic vispār. Vēl daļai šīs iemaksas ir nepilnīgas vai neregulāras, un tikai 60–70% strādājošo ir veikuši vismaz vienu sociālo iemaksu pēdējā gada laikā. Katra neveiktā sociālā iemaksa tagadnē ir tiešs mīnuss cilvēka nākotnes pensijai – tie ir desmiti vai pat simti eiro mazāk katru mēnesi pēc pensionēšanās.
Svarīga ir arī vecumam atbilstoša ieguldījumu stratēģija. Aptuveni 35% pensiju 2. līmeņa dalībnieku joprojām atrodas savam vecumam neatbilstošos plānos. Liela daļa cilvēku līdz vismaz 55 gadu vecumam neiegulda 100% akciju fondos, un tas ilgtermiņā var būtiski – līdz pat 50% – samazināt potenciālo uzkrājuma ienesīgumu.
Svarīgi ir arī naudu pensijai krāt regulāri. Pensiju 2. līmenī šo disciplīnu automātiski nodrošina sociālās iemaksas, savukārt, krājot patstāvīgi, ieguldījumus nākotnes pensijā vajadzētu uztvert kā regulāru ikmēneša maksājumu. Tieši regulāra uzkrāšana palīdz izvairīties no impulsīviem lēmumiem tirgus svārstību laikā. Turklāt ilgtermiņā konsekventa uzkrāšana ļauj nopelnīt līdz pat 20–30% vairāk, nekā krājot neregulāri.
Pietiekamai pensijai nākotnē ir svarīgi visi trīs pensiju līmeņi, jo demogrāfiskās tendences rāda, ka ar pensiju 1. līmeni vien nepietiks, lai saglabātu līdzšinējo ienākumu apmēru pēc darba gaitām.
Pensiju sistēma nav tikai sociālās politikas jautājums. Ja Latvija vēlas saglabāt spēcīgu iekšējo patēriņu un grib mazināt fiskālo spiedienu nākotnē, tad ir nepieciešama finansiāli neatkarīga senioru paaudze. Jo finansiāli spēcīgāki būs seniori, jo stabilāka būs valsts ekonomika kopumā. Tāpēc pensiju sistēmas ilgtspēja ir ne tikai sociālās drošības, bet arī Latvijas konkurētspējas jautājums.
