Par humoru ar un bez humora
Pārpildītā Latvijas Universitātes Mazajā aulā (ieskaitot jauno izglītības ministri, kura ne tikai teica apsveikuma vārdus un klausījās uzrunas, lasījumus un dziedājumus, bet, argentīnieša uzlūgta, arī nodejoja tango) 11. jūnija pēcpusdienā Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes profesore literatūrzinātniece Janīna Kursīte atvēra pamatīgu grāmatu – Medus un etiķis. Latviešu humoristiski satīriskā dzeja . Tās 736 lappusēs atrodami 73 latviešu dzejnieku un sešu dzejnieču opusi, no Jāņa Ruģēna (1817–1876) līdz 1980. gadā dzimušajam Ronaldam Briedim.
Var teikt, ka Kursīte, kas savas literatūrpētnieces gaitas sāka ar dzejas ritma pētījumiem, tad pievērsās folklorai un mitoloģijai un pa starpu izdeva vairākas populāras grāmatas par dzejai samērā tālām tēmām ( Novadu vārdene (2007), Tautlietu vārdene (2010), Virtuves vārdene (2012), Latvieša māja (2014)), daļēji ar grāmatu Kamolkoks. Apcere par ceļiem uz latviskumu (2024), bet pavisam jau ar Medu un etiķi pie dzejas ir atgriezusies. Grāmatas ievadā uzreiz minot vienu no iemesliem: prozā sacerētie humora un satīras darbi, lai arī ne pārāk bieži, tomēr ir tikuši pieminēti pētījumos, kamēr humoristiskā dzeja līdz šim uzlūkota vairāk par mirkļa izklaidi, par ko nav vērts atsevišķi runāt vai rakstīt: «Smieklu kultūras ignorance nāk no tālajiem viduslaikiem, kad humors un satīra gan baznīcā, gan ārpus tās uztverti un vērtēti kā piedauzība un gaumes prastums. Šis aizspriedums lielākā vai mazākā pakāpē saglabājās arī turpmākajos gadsimtos, tostarp latviešiem. Tikai pieaugot nacionālajai pašapziņai, radās balsis, kas iestājās par humorliteratūras nepieciešamību.»
Ievadā Kursīte arī atklāj, ka humoristiskās dzejas vērtēšanai viņa izmantojusi Rietumu pasaulē kopš 60. gadiem populāro fluxus metodi un nav vairījusies arī no autoetnogrāfiskās metodes, kad autors nevairās no es formas un personiskās pieredzes vai savas attieksmes pauduma pret pētāmo objektu. Pēdējā metode ietekmējusi arī aplūkojamo dzejnieku un viņu darbu atlasi, kas ir «vairāk vai mazāk subjektīvas dzejas gaumes vadīta». Lasītājam tas grāmatu dara tikai interesantāku.
Visbeidzot, ievadā uzsver Kursīte, šis laikam ir Latvijā pirmais pētījums literatūrzinātnē, kurā apvienota nopietnā, ironiskā un pašironiskā pieeja. «Tādā veidā pa lielai tiesai mūsdienās raksta humordzeju. Un kāpēc gan lai to nevarētu izmantot pētījumā? Gudra un humoram sagatavota lasītāja paša ziņā ir izšķirt nopietnu izteikumu no ironiska vai pašironiska.» Tā kā esam pārliecināti, ka SestDienas lasītājs ir gudrs un humoram sagatavots, izvaicājām LU Akadēmiskajā apgādā izdotā Medus un etiķa autori un sastādītāju par nenopietnām un arī pavisam nopietnām lietām.
