Atklājumi Turaidas pilī ļauj ielūkoties lībiešu ikdienā. Par dzīvi tolaik vēsta pat trauku lauskas

Turaidas muzejrezervātā arheoloģiskā izpēte ir ar pamatīgu un bagātīgu tradīciju. Šajā teritorijā atrastas liecības par cilvēku dzīvi, pat vēl pirms Rīga kļuva par pilsētu. Taču nekas nav apstājies un izpēte aizvien vēl turpinās, Latvijas Radio raidījumā "Zināmais nezināmajā" stāstīja Turaidas muzejrezervāta vēsturnieki.

"Galvenokārt pieņemts uzskatīt, ka Turaidas intensīvāka apdzīvotība sākās ar lībiešu laiku. Tās ir 10. gadsimta pašas beigas. Tomēr tajos Gaujas krastos viss nesākās ar lībiešiem. Pirms lībiešiem tur uzturējās senie balti," norādīja Turaidas muzejrezervāta galvenais speciālists Egīls Jemeļjanovs.

Arheoloģiskajā literatūrā šie iedzīvotāji tiek dēvēti arī par Gaujas zemgaļiem. Tiesa gan,tieši Turaidas pilī liecības par viņu klātbūtni nav atrastas.Toties Turaidas muzejrezervāta teritorijā ir vēl senāki atradumi, atklāja Jemeļjanovs:"Tas attiecas uz laiku pirms apmēram divarpus tūkstoš gadiem pirms Kristus – tāds akmens kaltiņš, kas ir acīmredzot nejauši ieklīdis. Tad vēl kāda pirmā gadsimta romiešu monēta – romiešu bronzas sestercijs, kas arī kaut kā atmaldījies droši vien vēlāk."

Droši zināms ir tas, ka Turaidas pils kļuva blīvi apdzīvota tikai 10. gadsimta pašās beigās, kad tur sāka pulcēties lībieši, kas vairs nebija balti, bet – somugri.Tas, protams, vēsturniekiem ir visinteresantākais laika posms, ko pētīt, atzina Turaidas muzejrezervāta vēsturnieks Mārtiņš Kļaviņš.

Viņš atklāja, ka no šī laika saglabājušās un atrastas, piemēram, trauku lauskas, kuras tiek padziļināti pētītas, lai analizētu, vai tajās nav atrodami lipīdi – pārtikas paliekas,vienlaikus arī liecības par lībiešu tradīcijām ēdiena jomā un to, ko tad viņi īsti lietoja uzturā.

"Izaicinājums ir tāds, ka parasti ēdiens nesaglabājas un to mēs zemē nevaram atrast, lai cik dziļi un uzmanīgi pētītu.

Visbiežāk par ēdienu mēs varam spriest no citādākiem avotiem. Viens no būtiskākajiem tieši no lībiešu perioda ir trauki – trauku lauskas,

papildināja Turaidas muzejrezervāta vēsturniece Justīne Timermane.

Stāstu par ēdienu atklāj ne tikai lipīdi, ko pētnieki atrod lausku iekšpusē, bet arī pašas lauskas, kas tālāk liecina par dažādām trauku formām un izmēriem, kas, savukārt, jau ļauj izdarīt secinājumus par to pielietojumu.

"Trauki stāstā par ēdienu nezaudē savu nozīmi arī vēlākos laikos un savā ziņā līdz pat mūsdienām. Tikai laika gaitā pienāk klāt dažādi citi avoti – rakstītie avoti, kādas pierakstītas receptes vai dzīru apraksti, kuros var redzēt, kas galdā bijis likts," skaidroja vēsturniece.

Pēc tam kad Turaidas pilī ienāca lībieši, šī vieta savu nozīmi nezaudēja vēl vairākus gadsimtus. Tieši tur atradusies slavenā Kaupo koka pils.

"Agrāk to meklēja visur kur – gan blakus esošajā Kārļa kalnā galvenokārt, gan Viešu kalnā, gan arī vēl Krimuldā, bet tomēr arheologa Jāņa Graudoņa pētījumi, kas ilga no 1976. līdz 2021. gadam, galēji pierādīja, ka Kaupo lielā pils ir atradusies tieši šajā vietā, kur tagad ir Turaidas mūra pils," skaidroja Jemeļjanovs.

Pēc tam kad Kaupo koka pils divas reizes tika nodedzināta, 1214. gadā, saņemot Rīgas bīskapa Alberta pavēli, Raceburgas Filips tajā pašā

nodedzinātās Kaupo pils vietā sāka būvēt mūra pili, kuru tagad pazīstam kā Turaidas pili.

Visticamāk, šāds lēmums tika pieņemts tādēļ, ka Turaidas pils nebija nekā īpaši jānocietina – pati daba bija parūpējusies par to, lai pils būtu grūti ieņemama. Turklāt tai tuvumā atradās stratēģiski nozīmīgi zemes ceļi un ūdens ceļš – Gauja. Droši var teikt, ka šī vieta visos laikos bijusi ļoti iekārojama.

"Es domāju, ka arī tie lībieši, kas tur ienāca no Daugavas baseina, vispirms izmeklēja un izvēlējās pašu labāko vietu, un tāpēc arī tur ir senākā apdzīvotība. Pārējie pilskalniņi, izņemot Satezeles, kas Gaujas pretējā krastā ir apmēram līdzvērtīgs pilskalns Turaidai, cik tie ir pētīti, ir ar ļoti minimālu kultūrslāni," norādīja Jemeļjanovs.